Vienošanās cena
Šķiet, ka pamazām kļūst skaidrs, kāda ir Solvitas Āboltiņas Saeimas amata un varbūt lielā mērā arī izveidotās valdības cena. Jo viena lieta ir neievēlēta politiķa iespējas deputāta krēslā nokļūt (un tas šoreiz ir tikai partijas un tās draugu veiklības jautājums), bet pavisam kas cits tādam deputātam ir iegūt prestižas komisijas vadītāja amatu. Nacionālās drošības komisija neapšaubāmi tās vadītājam vai vadītājai piešķir vērtību politikas lauciņā, un Āboltiņa pie amata tika.
Zaļzemniekiem vajadzēja tieši to ministriju, kuru viņi bija noskatījuši, Aivars Lembergs publiski krāšņi izpaudās šajā un visos citos jautājumos, par kuriem gribēja runāt, neatkarīgi no tā, kas viņam tika jautāts. Pienāca diena, kad kļuva skaidrs – vai nu būs tā, kā grib zaļzemnieki, vai nebūs nekā. Un tad klusuma pilna nedēļas nogale, it kā tikpat klusa pirmdiena, un otrdienā pēkšņi zaļzemnieki ir atcerējušies par sabiedrības un valsts interesēm un augstsirdīgi ir gatavi pabīdīt savas intereses malā. Tiesa, par ziedošanos valstij tiek runāts ar tādu izskatu, it kā ļoti sāpētu visi zobi reizē, neiztiek arī bez mājieniem, ka daudz ilgāks mūžs par pusgadu valdībai nebūs. Tomēr vienošanās ir panākta, valdība tiek apstiprināta un vismaz publiski klusē pat Lembergs.
Un tad atkāpjas Privatizācijas aģentūras valde. Vēl pēc laiciņa atkāpjas lidostas «Rīga» valde – tiesa, savā vietā paliek Ilona Līce un viņas darba kvalitāte netiek apšaubīta ne mirkli. Tiek mainīti arī ministriju (valsts) pārstāvji Rīgas brīvostā. Visi «aizgājēji» klusē kā zvērestu devuši vai arī runā kaut ko vai nu labi zināmu un pat aplamu, vai nenozīmīgu. Satiksmes ministrs arī pārmet lidostas valdei to, kas nav nekāds jaunums un ko risināt vajadzēja jau sen. Savukārt ministriju pārstāvjiem Rīgas Brīvostā laikam gan var pārmest vismazāk, jo viņi darījuši tik, cik nu varēja, pat rakstīja ziņojumus valdībai, kamēr Loginovs ar savu drošo balstu Andra Amerika izskatā turpināja un turpina vienā mierā darīt (vai nedarīt) tikai to, ko uzskata par izdevīgu sev.
Tāpēc visa šī mēmā ēnu teātra fonā interesanta likās tā persona, kura bija kļuvusi neizskarama un nenomaināma – jau minētā Ilona Līce. Plašākai publikai viņas vārds kļuva zināms pirms desmit gadiem, kad viņa sāka strādāt premjera Induļa Emša birojā kā viņa preses sekretāre. Pirms tam Līce bija koordinējusi zaļzemnieku vēlēšanu kampaņu un īsu brīdi bijusi arī toreizējās Saeimas Prezidija priekšsēdētājas Ingrīdas Ūdres preses sekretāre. Turklāt toreiz viņa, piedaloties kādai ārzonas kompānijai, kā rakstīja prese, kļuva par vienu no lielākajiem zemes īpašniekiem Latvijā: «Ilonas Līces un ārzonas firmas, kura reģistrēta Britu Virdžīnās, SIA Projektu konsultāciju tehnoloģijas pēc nekustamo īpašumu zemes platībām ir trešie lielākie īpašnieki Latvijā, bet ja vērtē pēc lauksaimniecībā izmantojamās zemes daudzuma, tad minētais SIA ir otrs lielākais zemes īpašnieks Latvijā. Ilonas Līces uzņēmuma īpašumā ir arī zemes ar ezeriem un upēm, un zemes zem ūdens īpašnieku sarakstā viņas uzņēmums ir trešajā vietā. Gandrīz visi iegādātie zemes īpašumi atrodas Latgalē – Ludzas un Rēzeknes rajonā.» Vēl jāpiebilst, ka viņas vīrs, Roberts Līcis darbojās tranzītbiznesā, un Līču ģimene toreiz sadarbojās ar nu jau aizsaulē aizgājušo Krievijas miljonāru Berezovski.
Kādu laiku par Ilonu Līci nebija nekas dzirdēts, taču no politikas lauciņa viņa nebija nozudusi. Piemēram, sabiedrība Delna par ZZS rīkošanos 10. Saeimas laikā rakstīja: «Pirmajā pusgadā, kopš U.Augulis kļuva par satiksmes ministru, gandrīz visos Satiksmes ministrijas pārraudzībā esošajos valsts uzņēmumos ir notikušas izmaiņas uzņēmumu vadībā. Vairākos no tiem, kā izpētījuši mediji, amatos nonākuši Zaļo un zemnieku savienībai pietuvināti cilvēki. Piemēram, VAS Starptautiskā lidosta «Rīga» nomainīta visa valde. Par tās priekšsēdētāju iecelts ZZS 10.Saeimas vēlēšanu kandidāts Arnis Luhse, kas iepriekš līdzīgā veidā nonāca U.Auguļa tobrīd vadītās Labklājības ministrijas pārraudzībā esošās Valsts darba inspekcijas vadītāja amatā. Tāpat lidostas valdē nonākusi ilggadēja ZZS politiķu padomniece Ilona Līce.»
Protams, mainoties valdībai, mainās arī valdes un padomes, bet šoreiz vismaz formāli Laimdotas Straujumas otrā valdība būtiski neatšķiras no pirmās valdības. Turklāt nav taču iespējams, ka ministrs kaut ko pēkšņi ierauga tikai tad, kad tiek apstiprināta valdība gandrīz tādā pašā sastāvā, kā pirms tam.
Nezinu, cik ļoti tieši Ilona Līce ir vai nav zaļzemniekiem vajadzīga, cik svarīga persona viņa ir vai nav. Manuprāt, «neaizvietojamā speciāliste» ir kā brīdinājuma zīme, kas liek pamanīt slēptus procesus. Valdību un arī Āboltiņas amatu Saeimā balsta klusas un nerakstītas vienošanās. Kādas ir šīs vienošanās, ko tās nozīmē un cik gan pārnestā, gan tiešā nozīmē mēs par to maksājam un maksāsim? Laiks rādīs…
