Vēsturisko ēku atjaunošanai trūkst naudas
Ne tikai Rīgā, bet arī citviet Latvijā kultūrvēsturisko ēku apsaimniekošana rada galvassāpes gan pašvaldībām, gan to īpašniekiem. Šādi objekti ir finansiāli prasīgi, un nereti tā apsaimniekotājam lētāk un ātrāk ir uzbūvēt jaunu namu, nevis restaurēt pēc stingriem noteikumiem veco.
Tomēr ir īpašnieki, kas, par spīti grūtībām, lielajiem izdevumiem un mazajiem bonusiem, ir ar mieru uzņemties šo darbu, raksta NRA.lv.
«Lai gan šobrīd sabiedrības attieksme un izpratne par kultūrvēsturisko pieminekļu saglabāšanu ir mainījusies un kļuvusi pozitīvāka, taču kopumā mantojums ir apdraudēts. Galvenais iemesls – īpašniekiem trūkst naudas tā uzturēšanai,» uzskata Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) kultūras mantojuma politikas daļas vadītājas vietniece Katrīna Kukaine.
Eiropas nauda tiek lielajiem
Diemžēl valsts un pašvaldības atbalsts ir nepietiekams, bet Eiropas Savienības (ES) fondu līdzekļi pārsvarā tiek lielajiem objektiem. VKPAI pārstāve domā, ka tas nav motivējoši: «Būtiski ir, lai kaut neliela summa tiktu daudziem objektiem, nevis liela dažiem. Vismaz tik, lai varētu veikt kvalitatīvus un pārdomātus sagatavošanās darbus.» Viņa norāda, ka inspekcija izstrādājusi īpašu dokumentu par rīcību un mantojuma saglabāšanu ekonomisko grūtību apstākļos. Diemžēl daļa īpašnieku grib visu darīt ātri, tāpēc cieš kvalitāte. «ES piešķirtā nauda un tās lietošanas nosacījumi bieži vien spiež veikt apjomīgus, nepārdomātus un sasteigtus darbus, rezultātā nodara pāri arhitektoniskajām vērtībām. Tāpat ēku siltināšanas programma ne vienmēr izrādās piemērota vēsturiskām ēkām,» problēmas uzskaita K. Kukaine.
Piedāvā atlaides
Valsts un pašvaldības gan cenšas šādu ēku īpašniekus iekārdināt ar dažādiem bonusiem – pirmkārt, piešķirot nekustamā īpašuma nodokļa atlaides. Rīgā 50% atlaide tiek tām ēkām, kas iekļautas valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā un kuras uztur atbilstoši noteikumiem (vajadzīgs VKPAI atzinums), bet 25% atlaidi saņem tādi objekti, kas atzīti par pilsētvides kultūrvēsturisko vērtību, bet nav valsts pieminekļu sarakstā. Kuldīgas novada dome kā motivāciju izmanto vēl citus bonusus – līdz pat 70% īres maksas samazinājumu saņem tie iedzīvotāji, kas piedalās ēkas atjaunošanā, piemēram, ieliekot savam miteklim vēsturiskos logus. «Tāpat ik gadus rīkojam izglītojošas akcijas, kurās izskaidrojam – kāpēc jāatjauno ēkas tieši tādā izskatā un kāpēc ir tik strikti noteikumi šādu ēku restaurācijai. Reizi gadā bez atlīdzības dodam arī krāsas un citus materiālus tiem, kuri vēlas remontēt savus mājokļus, kā arī paātrināti ļaujam nokārtot būvatļaujas,» skaidro Kuldīgas domes Restaurācijas nodaļas vadītāja Ilze Zariņa. Neraugoties uz visiem šiem pūliņiem, sasniegumi ir visai nosacīti. Viens no iemesliem – daudzi cilvēki ir mazturīgi, turklāt ar zemu izglītības līmeni. Vaicāta, kā varētu mainīt esošo situāciju, I. Zariņa uzskata, ka ne jau finansiālais atbalsts ir būtiskais, bet tieši izglītības līmeņa celšana.
Restaurē lēni un pamatīgi
200 gadu vecā Eriņu muiža, kas atrodas pie Rūjienas, Sannijai Kalniņai un viņas ģimenei pieder jau pusotru gadu. «Muižu iegādājāmies, jo mūs interesē kultūras mantojums un vēsturiskā arhitektūra, tāpēc atjaunošanas procesam pieejam lēni, pamatīgi un ar mīlestību, mums nav lielu un ātru peļņas plānu attiecībā uz muižu. Īpaši nerēķināmies ar finansiālu palīdzību, bet esam priecīgi par Kultūrkapitāla fonda atbalstu – divreiz pa 1000 latiem, ko izmantojām ēkas mākslinieciskajai arhitektoniskajai izpētei un logu restaurācijai. Izmantosim arī citas iespējas iegūt atbalstu kungu nama atjaunošanai, kad būs īstais brīdis,» stāsta S. Kalniņa, uzsverot, ka līdz šim arī no atbildīgajām institūcijām bijis liels atbalsts un atsaucība. Viņa piebilst, ka atrodas nedaudz citā kategorijā nekā tie muižu īpašnieki, kam ir intensīvi biznesa plāni un kuri aktīvāk piesaista ES fondu naudas. «Mēs varam nesteigties, un iespējams, ka muiža pilnībā gatava būs tikai pēc 20 gadiem. Taču domāju, ka ēka jebkurā stadijā ir skaista – arī tagad,» saka muižas īpašniece.
Arhitekte Aida Lismane 16. gadsimtā celto Dižstendes veco pili iegādājusies, jo vēlējusies paglābt to no pilnīgas iznīcības. Viss top par saviem līdzekļiem, taču pašā sākumā izdevies saņemt VKPAI piešķirto 2000 latu lielo avārijas naudu – jumta uzlikšanai. Arī uz ES līdzekļiem viņa nepretendējot, jo noteikumi ir pārāk drastiski: liels paša līdzfinansējums (ja ES dod 250 000 latu, tad no savas puses jāparedz apmēram 125 000 latu) un pārāk stingra kontrole – līdz pat pēdējai naglai. «Pirms pirkuma noteikti ir jāizvērtē, vai būs pa spēkam ēku atjaunot. Tāpat arī rūpīgi jāizturas pret restaurāciju – vienreiz sabojāto atjaunot būs grūti. Ja pašam nav skaidrs, ko darīt, – jāaicina lietpratējs,» pārliecināta A. Lismane, piebilstot, ka uz šādu pasākumu lielākoties parakstoties tie, kam tā ir sirdslieta.
Rīgā Kalnciema ielas kvartāla īpašnieki Mārtiņš un Kārlis Dambergi koka ēkas restaurējuši tikai par saviem līdzekļiem. Viņi domā: lai graustu skaits mazinātos, valstij vairāk vajadzētu finansiāli atbalstīt ēku īpašniekus. «Neesam saņēmuši ne santīma ne no valsts, ne pašvaldības, ne ES. Arī nodokļu atlaides nesaņemam. Taču ir gandarījums par padarīto un to, ka kvartāls ir dzīvs, to apmeklē tūristi. Koka mājas ir vērtība, to, šķiet, tagad aptvēruši daudzi. Lai gan to renovācija ir dārgāka nekā jaunas ēkas būve, tomēr ne tik ļoti, lai to nevarētu pavilkt,» teic K. Dambergs.
