Vai ziņas par rūpniecības pieaugumu Latvijā liecina par reālu ražotņu uzplaukumu?
Statistiķu paziņojums par Latvijas iekšzemes kopprodukta 5,8% pieaugumu nāca vienā laikā ar atklājumiem par Bombardier vilcienu ražošanu Rietumu bankā.
Ar iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma tempu +5,8% šā gada 3. ceturksnī pret pagājušā gada 3. ceturksni Latvija kļuvusi par vienu no tautsaimniecības attīstības līderēm pasaules mērogā. No Ķīnas +6,9% šā gada pirmajā pusē Latvija gan vēl nedaudz atpaliek, bet Ķīnai tuvojas, jo pieauguma temps mums straujāks. Kā, lūdzu, tas iespējams Latvijā? Kas mūsu tautsaimniecībā būtu tāds, kas tieši šobrīd kļuvis par 1/17 daļu vairāk nekā pagājušajā gadā? Vai ir vismaz kāda adrese, kur šāda pieauguma pazīmes vai rezultātus varētu apskatīt un savām acīm redzēt lielākus produkcijas apjomus? Tādam pieaugumam būtu jābūt acīm redzamam, ja jau tas iespaidojis kaut nelielas, bet tomēr visas valsts IKP.
Šo gadu NRA.lv varēja iesākt ar 5. janvāra publikāciju Latvija kļūst par autobūves gigantu kā atsauksmi uz Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) visā nopietnībā izziņoto automašīnu ražošanas apjoma pieaugumu par 46% jau pagājušā gada otrajā pusē attiecībā pret 2015. gadu. Autobūves izrāviens pamatoja kopējos +11% rūpniecībai, kas šogad spējusi augt vēl par 8% pret jau pērn sasniegto bāzi un vilkt uz augšu visu IKP. Kur, lūdzu, ieraudzīt kaut vienu Latvijā ražotu automobili? CSP tādu adresi nezināja, bet nākamajos paziņojumos nosauca ne vairs automobiļu, bet automobiļu detaļu ražošanu. Šādas ražošanas adreses Neatkarīgā zina arī bez CSP, bet neprasa no uzņēmējiem, lai tie bērtu savas mazās skrūvītes (uzgrieznīšus, atsperītes…) kaudzēs un glabātu vismaz vienu gadu, kas ļautu pārliecināties, ka šogad saražotais detaļu kalns ir ja ne uz pusi, tad vismaz par 5 līdz 8% augstāks par pagājušajā gadā saražoto kalniņu. Protams, ka produkcija ir jānogādā patērētājiem iespējami ātri, bet reāls ražošanas apjoma pieaugums tik un tā atstātu pēdas, kādu Latvijā nav. Pirmkārt, nav valsts ieņēmumu pieauguma, kas pārsniegtu nodokļu likmju celšanas un inflācijas summu. Otrkārt, nav tāda investīciju apjoma, kam sekojošais darba ražīguma pieaugums kompensētu un pārspētu Latvijas kopējā un darbspējīgā iedzīvotāju skaita samazināšanos. Treškārt, kā īleni no maisa nelīstu laukā tādi fakti kā Rīgas ūdens pieteikums celt savus tarifus ar pamatojumu, ka valsts galvaspilsētā sarūkot ūdens patēriņš, kas lielākā mērā seko rūpniecisko ražotāju nekā mājsaimniecību pieprasījumam.
Latvijas IKP pieauguma procentu paziņošana notika ap to pašu laiku, kad TV raidījums Nekā personīga atklāja faktus par tādu rūpniecību Latvijā, kuras apjoma pieaugums prasa patiešām minimālu ūdens patēriņu. Proti, par pasaules mēroga zīmola Bombardier vilcienu vai citu dzelzceļa nozarei vajadzīgo izstrādājumu ražošanu Rietumu bankā Vesetas ielā. Atklāti divi gadījumi, kuros Zviedrijā ražota produkcija uzreiz nosūtīta uz Azerbaidžānu un Polijā ražotā – uz Krieviju, bet darījumi iegrāmatoti tā, it kā šī produkcija būtu daudzkārt pārdota un pārpirkta dažādās valstīs, kā rezultātā tās cena pieaugusi vienā gadījumā par 85 miljoniem ASV dolāru. Par otro gadījumu atliek domāt, ka noticis kaut kas līdzīgs, ja jau cilvēki tērēja naudu un spēkus šādu darījumu ķēžu organizēšanai. Šādā veidā darījumi tikuši tik ļoti samudžināti, ka nav iespējams ne droši apgalvot, ne arī izslēgt varbūtību, ka Kipras pastkastītes firmas Aos Consulting Limited pārstāvniecība Rietumu bankas adresē Vesetas ielā 7 skaitās vilcienu ražotāja un pārdevēja ar pretenzijām saņemt no Latvijas pievienotās vērtības nodokļa (PVN) atmaksu par eksportēto produkciju. Tikpat labi varētu būt, ka viss produkcijas sadārdzinājums iekļuvis pavisam citu valstu IKP, bet fiktīvo darījumu pasaulē ir tik daudz, ka viss Latvijas IKP pret to kopapjomu ir niecība. Nevarētu būt arī tā, ka šādi darījumi neietekmē Latvijas IKP pilnīgi nemaz par spīti tam, ka Latvija pozicionē sevi kā pastkastīšfirmām un to darījumiem labvēlīgu pieraksta vietu.
Bez Latvijas tiesībsargājošo un finanses uzraugošo iestāžu atbalsta nebūtu laista klajā ne tieši Rietumu bankas, bet turpat līdzās esošās ABLV (kādreiz Aizkraukles banka) 2013. gada grāmata ar apgalvojumiem, ka «mūsdienu starptautiskajā tirdzniecībā, pareizi noformējot dokumentus, PVN neparādās» un ka beznodokļu tirdzniecībai domātas «kompānijas reģistrācija Latvijā ir gana vienkāršs uzdevums», un ka šādas «Latvijas kompānijas viegli iegūst PVN maksātāja numuru un pieeju Eiropas tirgum». Par šādas reklāmas pieļaušanu Latvijai tika izteikts «fui», kā rezultātā reklāma turpināta aizplīvurotāk, un laikam nav tā, kā ABLV cerēja, ka «Latvijā drīzumā strādās jau vairāki tūkstoši mūsu klientu radītu kompāniju», bet pēc būtības nekas tomēr nav mainījies. Valsts ieņēmumu dienestam ar Finanšu policiju ir ļoti aptuvens un CSP – vēl aptuvenāks priekšstats par to, ar ko īsti nodarbojas Latvijā reģistrētie uzņēmumi.
Arnis Kluinis
Foto: Shutterstock
