Vai Latvijai jāatsakās no nākamā aizņēmuma?
Pirmdien Ungārijas premjers paziņoja, ka nevēlas izmantot atlikušo palīdzību no Starptautiskā Valūtas Fonda (SVF) un Eiropas Komisijas (EK) 5.7 miljardu eiro apmērā un tā vietā dod priekšroku naudas aizņēmumiem starptautiskajos tirgos. Varētu rasties jautājums – vai arī Latvijai nevajadzētu rīkoties līdzīgi un attiekties no tālākiem aizņēmumiem no šim organizācijām?
Šogad Latvijai no starptautiskajiem donoriem plānots aizņemties aptuveni 2.5 miljardus eiro, pie tam Valsts Kasē 2009. gada beigās glabājās nopietns likviditātes „spilvens” vairāk nekā 700 miljonu latu apmērā. Vai mums tik daudz ir nepieciešams?
Atbilde ir lielā mērā atkarīga no budžeta izpildes. Ja viss iet pēc plāna, šie līdzekļi mums bez lielām problēmām ļauj nofinansēt šī un nākamā gada budžeta deficītus, liekot justies samērā komfortabli, kaut vai salīdzinājumā ar tiem pašiem grieķiem. Taču bez budžeta deficīta finansēšanas vēl jau pastāv arī iekšējie latu aizņēmumi, kas visu laiku jārefinansē, turklāt jau 2012. gadā nāksies sākt atmaksāt pirmos SVF kredītus. Līdz ar to varam secināt, ka šie līdzekļi mums ir nepieciešami (varētu vēl diskutēt, vai nevajadzēja tos ņemt nedaudz vēlāk, aiztaupot procentu maksājumus), taču jautājums paliek – vai varam aizstāt starptautiskos „donorus” ar ārvalstu investoriem un vai tas ir nepieciešams?
Ko mēs iegūtu, atsakoties no aizņēmuma?
Daļēji tas būtu signāls starptautiskajai sabiedrībai, ka esam kļuvuši gana patstāvīgi un varam iztikt bez SVF un EK palīdzības. Daļēji šāds solis kalpotu kā „apdrošināšanās” pret neparedzamiem gadījumiem, jo, nepaņemot aizdevumu tagad, atstājam to kā zināmu “drošības spilvenu” vēlākam laikam. Reitingu aģentūras „Standard & Poor’s” nesenais paziņojums par nākotnes reitinga vērtējuma uzlabošanu mums pašreizējos apstākļos palīdzētu. Te gan ir risks – vai mēs praksē spēsim nepieciešamo summu piesaistīt starptautiski un kādu procentu likmi par to maksāsim?
Šobrīd vēl nav zināms, cik precīzi maksāsim par šī gada aizņēmumu. Pirms tam par SVF kredītu maksājam 2.4%, kamēr EK – 3.1%. Izlaižot eiroobligācijas, procentu likme varētu būtu tuva 6%. Līdz ar to „privilēģija” attiekties no SVF un EK aizņēmuma mums var izmaksāt pat divreiz dārgāk. Latos viena gada griezumā tie papildus varētu būt vairāk kā 50 miljoni.
Atteikšanās no tālākiem aizņēmumiem no SVF un EK ir labs mērķis, tikai labāk (un lētāk) to būtu sasniegt, nevis finansējoties starptautiskajos tirgos „pa dārgo”, bet gan ātrāk samazinot valsts izdevumus un tādā veidā atsakoties no papildus aizņēmumiem. Vēl kā labs risinājums būtu aizņemties starptautiskajos tirgos uz daudz garāku termiņu kā no SVF un EK, piemēram, uz 10 gadiem. Tas daļēji noņemtu „spriedzi” budžetam tuvākajiem gadiem, taču šobrīd vēl garāki termiņi par „normālām” likmēm mums vienkārši nav pieejami.
