Secinājumi par speciālās izglītības jomu – skarbi
Valsts kontrole (VK) veica revīziju, lai noskaidrotu, vai bērniem ar speciālām vajadzībām ir iespēja saņemt viņu spējām un vajadzībām atbilstošu izglītību. Diemžēl revīzijas secinājumi liecina, ka ne vienmēr atbildīgo institūciju – Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) un tās padotības iestāžu, pašvaldību, izglītības iestāžu – darbība šajā jomā prioritāri notiek bērnu interesēs. Secinājumi ir pietiekami skaudri un norāda uz atbildīgo institūciju neieinteresētību un vienaldzību bērnu ar speciālām vajadzībām jautājumu risināšanā.
Revīzijā konstatēti trūkumi ne tikai tik elementārās lietās kā patērētais laiks bērna izglītībai būtisku lēmumu pieņemšanā, fiziskā piekļuve lēmumu pieņemšanas vietām, bērnam svarīgākās informācijas mērķtiecīga apkopošana un izmantošana, bet arī nopietnākos jautājumos – joprojām eksistē internātskolas ar nepiemērotiem sadzīves apstākļiem, kas bērnus nošķir no ģimeniskas vides un sabiedrības kopumā. Tāpat revidenti secinājuši, ka profesionālās pamatizglītības programmas, ko var apgūt jaunieši ar speciālām vajadzībām, ne vienmēr atbilst to spējām un interesēm un nereti tiek mācītas mācīšanas pēc, un tas neveicina jauniešu patstāvību un spēju piedalīties sociālajā un darba dzīvē. Tādēļ šīs jomas sakārtošanai steidzami nepieciešama izlēmīga rīcība visos valsts pārvaldes līmeņos.
Ilgs un sarežģīts ceļš līdz speciālajai izglītībai nepieciešamā atzinuma saņemšanai
Bērna ceļš uz speciālo izglītību sākas ar valsts vai pašvaldības pedagoģiski medicīniskās komisijas (PMK) atzinumu. Diemžēl šis process, it īpaši, lai nokļūtu uz valsts PMK sēdi, ir visai apgrūtināts un ilgs. Pieteikšanās galvenokārt notiek telefoniski. Lai gan bērnam atzinumā noteiktā speciālās izglītības programma un atbalsta pasākumi ir nepieciešami uzreiz, var paiet pat vairāki mēneši, līdz notiek sēde. Tādējādi birokrātiskās procedūrās tiek zaudēts laiks.
Saskaņā ar pašreizējo kārtību bērnam obligāti jāpiedalās valsts PMK komisijas sēdē. Tās notiek Rīgā, un pat fiziskā piekļuve sēdes norises vietai bērniem ar īpašām vajadzībām nereti ir apgrūtinoša. Vērtējama būtu šādas kārtības nepieciešamība, īpaši ņemot vērā apstākli, ka lielākā daļa komisiju sēdes laikā izvērtē tikai speciālistu jau iepriekš sagatavotus atzinumus.
Lai gan PMK informācijas sistēmā ir nepieciešamā funkcionalitāte, tajā bieži netiek ievadīta informācija par pašu svarīgāko – bērnam nepieciešamajiem atbalsta pasākumiem. 2020. gadā atbalsta pasākumi nebija norādīti 40 % no izsniegtajiem 4274 atzinumiem. Šādas neizdarības dēļ informācija par bērna vajadzībām vispār nenonāk līdz izglītības iestādei, kuras loma ikdienā ir organizēt izglītības procesu atbilstoši katra bērna vajadzībām.
Revidentu ieskatā, būtisks solis minēto problēmu risināšanā jau būtu vispārējo administratīvā procesa principu īstenošana gan attiecībā uz procesuālajiem termiņiem un lēmuma saturu, gan tiesībām lūgt augstākstāvošu iestādi vai tiesu lēmumu pārskatīt.
Izglītības iestāžu reforma – tikai pirmais solis pareizajā virzienā
Revidentu vērtējumā, pēdējos gados valsts politika speciālās izglītības jomas sakārtošanā kopumā ir bijusi pareiza, veicinot bērnu ar speciālām vajadzībām iekļaušanu vispārizglītojošās skolās, – to apliecina arī statistika. Tomēr arvien aktuāls ir jautājums par speciālās izglītības pieejamību pēc iespējas tuvāk bērna dzīvesvietai. Pārbaudēs konstatēts, ka kopumā desmitā daļa pirmsskolas bērnu un piektā daļa pamatskolas bērnu speciālās izglītības programmas apgūst citā pašvaldībā. Tam var būt arī objektīvs iemesls, piemēram, vecāku darba vietas tuvums vai fakts, ka dzīvesvietas pašvaldībā esošā mācību iestāde nenodrošina vajadzīgo speciālās izglītības programmu.
Tomēr, revidentu skatījumā, nav pieļaujams, ka vismaz 33 pašvaldībās netiek nodrošinātas tādas speciālās izglītības programmas, kuru izveidei un īstenošanai nav nepieciešami būtiski ieguldījumi, it īpaši pirmsskolas vecumā, piemēram, izglītības programma bērniem ar valodas traucējumiem.
Tāpēc Valsts kontrole aicina pašvaldības, turpinot skolu tīkla sakārtošanu, meklēt risinājumus speciālās izglītības programmu nodrošināšanai savu pašvaldību bērniem.
Izglītības iestādēs nepilnīga informācija par bērniem nepieciešamo un saņemto atbalstu
Izglītības iestādēm ir pienākums izstrādāt individuālos izglītības plānus bērniem ar speciālām vajadzībām, kuri mācās iekļaujoši vispārizglītojošās izglītības iestādēs vai speciālās izglītības iestādēs, apgūstot programmu bērniem ar smagiem attīstības traucējumiem. Šajos plānos atspoguļojama personalizēta pieeja atbilstoši bērna faktiskajām vajadzībām, un ar tiem iespējams nodrošināt informācijas pēctecību. Vērtējot individuālo izglītības plānu saturu un to faktisko īstenošanu, revidenti secinājuši, ka izglītības speciālisti savu darbu par sniegto atbalstu lielākoties dokumentē, lai uzskaitītu novadītās nodarbības, un ka izglītības iestādēs nav vienotas pieejas jautājumos par to, cik detalizēta informācija par bērnam sniegto atbalstu un izaugsmi ir jāietver individuālajā izglītības plānā. Dažos plānos bērna speciālās vajadzības un atbalsta pasākumi ir aprakstīti līdz sīkākajai niansei, ietverot pat interešu izglītības pulciņus, kamēr citos – aprobežojas tikai ar mācību procesā apgūto tēmu uzskaitījumu.
Valsts kontrole aicina IZM izstrādāt vadlīnijas, kā dokumentēt bērniem sniegto atbalstu un tā rezultātus, lai nodrošinātu šīs informācijas pieejamību un pēctecību gan pašā izglītības iestādē, gan izglītības iestādes maiņas gadījumā. Tāpat Valsts kontrole iesaka individuālos izglītības plānus izstrādāt visiem speciālās izglītības programmu izglītojamiem neatkarīgi no tā, vai bērns mācās speciālās izglītības iestādē vai vispārizglītojošā skolā.
Latvijā aizvien darbojas slēptie bērnunami – internāti
Gandrīz desmitajā daļā Latvijas izglītības iestāžu arvien pastāv internāti. 2020./2021. mācību gadā tajos kopā bija reģistrēti 4062 bērni, no kuriem 3415 apgūst kādu no speciālās izglītības programmām. Turklāt 349 jeb desmitā daļa no šiem bērniem ar speciālām vajadzībām bija bērndārznieki.
Revīzijā analizētie dati liecina, ka mazāk par pusi no minētajiem 3415 bērniem bija no citas pašvaldības. Pārējo dzīvesvieta bija tajā pašā pašvaldībā. Turklāt gandrīz ¾ bērnu, par kuriem pārbaudēs tika iegūta detalizēta informācija, dzīvošana internātā nebija pamatota ne ar attālumu, ne ar citiem objektīviem apstākļiem, kuru dēļ bērnam ik dienas nav iespējas atgriezties savā dzīvesvietā. Šie fakti kārtējo reizi liecina, ka ar internāta pakalpojumu pašvaldībās vēsturiski tiek risinātas ģimeņu sociālās problēmas. To revidentiem apstiprināja arī skolu pārstāvji.
Revidentu vērtējumā, ja dzīvošana internātā ir vienīgais risinājums, lai bērns varētu saņemt savām spējām un vajadzībām atbilstošu izglītību, bērnam šajās “institucionalizētajās mājās” būtu jānodrošina mūsdienu izpratnei atbilstoši cilvēcīgi sadzīves apstākļi, tiesības uz atpūtu un privātumu, kā arī sadzīves prasmju apgūšanas iespējas.. Pašlaik tas tiek nodrošināts tikai dažos no 12 revīzijas izlasē iekļautajiem izglītības iestāžu internātiem.
Tāpēc internāta pakalpojumam tāpat kā jebkuram sociālajam pakalpojumam ar izmitināšanu ir jābūt regulētam ar normatīvajiem aktiem, nosakot ne tikai minimālās higiēnas prasības – dzīvojamo platību, tualešu skaitu utt. –, bet arī nosacījumus, kādi sadzīves apstākļi un pakalpojuma saturs ir jānodrošina katrai izglītojamo vecuma grupai. Turklāt dzīvošana internātā ir jāparedz kā izņēmuma gadījums – tikai un vienīgi tad, ja bērnam nav citas iespējas apgūt nepieciešamo izglītību.
Profesionālā izglītība kā sociālais pakalpojums
Vērtējot profesionālās izglītības piedāvājumu jauniešiem ar speciālām vajadzībām, Valsts kontrole atzīst, ka lielākoties profesionālās pamatizglītības programmas primāri nav vērstas uz to, lai jaunietis pēc mācībām varētu strādāt izvēlētajā profesijā.
Galvenokārt tas saistīts ar ļoti ierobežoto apguvei piedāvāto profesiju klāstu, jo lielākā daļa izglītības iestāžu piedāvā iespēju apgūt tikai divas profesionālās pamatizglītības programmas – “Ēdināšanas pakalpojumi” un “Kokizstrādājumu izgatavošana”. Turklāt izglītības iestādes ne vienmēr ir ieinteresētas, lai izglītojamais pēc programmas apguves uzsāktu darba gaitas. Revīzijā konstatēta gluži pretēja tendence – tā vietā, lai iedrošinātu izglītojamo uzsākt darba gaitas, jaunietis tiek aicināts turpināt mācības citā skolas piedāvātajā izglītības programmā. Vismaz 92 gadījumos izglītojamais vienā izglītības iestādē pēc kārtas mācījās divās profesionālās pamatizglītības programmās, bet četros gadījumos vienā izglītības iestādē pēc kārtas apguva pat trīs programmas. Arī atbalsts darbavietas atrašanai pēc izglītības programmas absolvēšanas nav paredzēts.
Revidentu ieskatā, pirms uzņemšanas profesionālās pamatizglītības programmā ir jāvērtē jaunieša piemērotība izvēlētās profesijas apguvei un spējas uzsākt darba gaitas, bet pēc izglītības programmas absolvēšanas ir jāsniedz atbalsts potenciālo darba devēju uzrunāšanai un iesaistei Nodarbinātības valsts aģentūras nodarbinātības veicināšanas pasākumos.
Tāpat Valsts kontrole aicina pārskatīt izglītības iestāžu piedāvātās profesionālās pamatizglītības programmas un attīstīt tādas, kurās darba devēji ir gatavi jauniešiem ar speciālām vajadzībām piedāvāt arī darbavietas. Statistikas dati liecina, ka tikai 20 % absolventu strādā vai kādu laiku ir strādājuši apgūtajā profesijā, bet pārējie 80 % apgūtās profesionālās prasmes darba gaitās neizmanto.
Valsts kontrole arī iepriekš vairākkārt pievērsusies sociālās jomas revīzijām – par personām ar invaliditāti nepieciešamo asistenta pakalpojumu efektivitāti (2016. gads), par deinstitucionalizācijas jeb sabiedrībā balstīto pakalpojumu ieviešanas procesa efektivitāti (2017./2018. gads), kā arī par ārpusģimenes aprūpes jomu (2019. gads).
