Reģionu slimnīcās letāli trūkst speciālistu
Ar katru gadu saasinās speciālistu trūkuma problēma reģionu slimnīcās. No Veselības ministrijas tiek prasīti nekavējoši risinājumi, pretējā gadījumā Latvijas reģionu iedzīvotāji var palikt pat bez elementāras neatliekamās palīdzības.
Reģionos akūti trūkst visu veidu speciālistu – sākot ar visvairāk nepieciešamajiem ķirurgiem, anesteziologiem, internistiem, beidzot ar narkologiem, psihiatriem un citiem speciālistiem. Daudzu speciālistu pakalpojumi ir pieejami tikai par maksu.
Aptaujātie slimnīcu vadītāji nosauc virkni trūkstošo speciālistu. Piemēram, Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienībā šobrīd akūta vajadzība ir vismaz pēc desmit speciālistiem. Līdzīgi ir arī citās slimnīcās. «Tā ir katastrofa. Speciālisti ir uz izķeršanu, un esošie ārsti ir izdeguši,» norāda Kuldīgas slimnīcas valdes priekšsēdētājs Ivars Eglītis. «Tiklīdz gribam iedzīvotājiem piedāvāt jaunus pakalpojumus, ir jāpārliecinās, vai būs personāls. Ja tuvākajā apkārtnē tādu nav, mēs nevaram atļauties ambīciju saviem iedzīvotājiem piedāvāt pilnvērtīgu veselības aprūpi,» stāsta I. Eglītis.
Problēma nodrošināt neatliekamo palīdzību
Tomēr vissarežģītāk ir nodrošināt speciālistu dežūras neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanai. Ar šādu problēmu arvien vairāk saskaras praktiski visas reģionālās slimnīcas, tajā skaitā Jēkabpilī, Liepājā, Ventspilī, Daugavpilī un citās pilsētās. Piemēram, lielajā Daugavpilī slimnīca nespēj nodrošināt ķirurgu dežūras. Zemā atalgojuma dēļ ārstus nesaista darbs valsts un pašvaldību slimnīcās. Vairākos reģionos šobrīd vispār nav ausu, kakla un deguna ārsta diennakts palīdzības. Pacienti ar akūtām sejas un žokļa traumām tiek transportēti uz Rīgu. Kā viņi tiek atpakaļ no Rīgas, tā ir tikai viņu pašu problēma.
Tāpat daudzās reģionu slimnīcās ir tikai viens endoskopists, tas nozīmē, ka faktiski nav iespējams 24 stundas diennaktī nodrošināt šos izmeklējumus akūtajiem pacientiem. Diennakts dežūrām ir problemātiski nodrošināt radiologus. Piemēram, Vidzemes slimnīca radiologu trūkuma dēļ nevar nodrošināt diennakts režīmā ultrasonogrāfijas izmeklējumus.
Specialitātēs, kurās ir diennakts dežūras neatliekamajā palīdzībā, ārsti strādā pat līdz 1,5 slodzēm un kolēģu prombūtnes laikā pat vairāk. «Likumsakarīgs iznākums ir spēku izsīkums ar tam sekojošām veselības problēmām,» norāda Vidzemes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Uģis Muskovs. Līdzīgi situāciju raksturo arī citu slimnīcu vadītāji.
Neatliekamās medicīniskās palīdzības darbs prasa lielu atbildību, bet atalgojums ir neadekvāti zems. «Tas nav pieņemami, ka dežūrārsts, kas veic tik ļoti atbildīgu darbu, saņem divas reizes mazāk nekā ģimenes ārsts un trīs līdz četras reizes mazāk nekā speciālists, kurš strādā ambulatori,» uzskata Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas valdes locekle Egija Širova.
Ārstu saime strauji noveco
Ārstu saime Latvijas reģionu slimnīcās strauji noveco. Slimnīcās ārpus Rīgas vairāk nekā puse ārstu ir pirmspensijas un pensijas vecumā. Piemēram, Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienībā pašlaik pat vairāk nekā 60% no mediķiem ir pirmspensijas un pensijas vecumā. Daugavpilī situācija ir vēl dramatiskāka. Tur ambulatori strādājošajam ķirurgam ir ap 70, bet vienīgajam praktizējošajam ausu, kakla un deguna speciālistam ir jau vairāk nekā 80 gadu.
Ir speciālistu jomas, piemēram, infekcionisti, kur pirmspensijas un pensijas vecumā ir aptuveni 70%. «Situācija ir slikta. Paldies dievam, ka pensiju sasniegušie ārsti turpina strādāt, jo pretējā gadījumā nebūtu kas strādā un slimnīcas būtu jāslēdz,» uzsver Latvijas slimnīcu biedrības (LSB) prezidents Jevgeņijs Kalējs.
Jauna paaudze vietā nenāk. Pēdējo trīs gadu laikā Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienībai ir pievienojies tikai viens jauns speciālists pēc rezidentūras – infektologs, atklāj apvienības valdes locekle Alīda Vāne.
Arī rezidenti līdz slimnīcām nenonāk
J. Kalējs stāsta, ka Veselības ministrija ik gadu slimnīcām pieprasa informāciju, cik rezidentu vietu tām ir vajadzīgas. Katru gadu Latvijas slimnīcas sūta šos pieprasījumus, uzrādot nepieciešamību pēc aptuveni 200 rezidentu vietām, taču tos neviens neņem vērā. Slimnīcās nonāk aptuveni trešā daļa no nepieciešamā. Pārsvarā viņi nonāk Rīgas slimnīcās, un reģioniem tiek tikai retais. Piemēram, Kuldīgas slimnīca jau vairāk nekā desmit gadus nav dabūjusi nevienu no pieprasījumā uzrādītajiem nepieciešamajiem speciālistiem. No ministrijas nekas vairāk par runāšanu nenotiek.
Jāpaaugstina atalgojums
Neraugoties uz to, ka slimnīcas pašas un ar pašvaldību palīdzību dara visu iespējamo un pat vairāk, lai piesaistītu jaunos speciālistus – nodrošina ar dzīvokļiem, piemaksām un citādi motivē piekrist darbam reģiona slimnīcā –, rezultāta nav. Tas tāpēc, ka mediķus visvairāk interesē konkurētspējīgs atalgojums. Valsts nodrošinātais ir pārāk zems. «Izglītības iestādes strādā dūšīgi, taču, ja jādzēš ugunsgrēks un mājas dzēšanai iedod sietu, tad skraidi pēc ūdens, cik gribi, tas neko nelīdzēs. Darba samaksa ir nekonkurētspējīga. Ir jāpaaugstina algas,» uzsver Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājs Valdis Keris. Viņš norāda, ka šī problēma nav jauna. Arī pirms ekonomiskās krīzes algu jautājums bija aktuāls, tādēļ tika apstiprināta programma, kas mediķiem paredzēja atalgojuma kāpumu katru gadu. Taču tas tā arī palika uz papīra un notika pretējais process – krīzes laikā atalgojumu samazināja par 20%. Šogad mediķiem bija plānots palielināt atalgojumu par 10%, taču reāli tas ir paaugstinājies par 5–6%, jo budžetā šim mērķim nebija piešķirts pietiekams finansējuma, akcentē V. Keris. «Pēc būtības šis niecīgais paaugstinājums problēmu nerisina. Ūdens virs galvas vēl ir ļoti dziļš. Ja valdība steidzami nerisinās šo jautājumu, zem ūdens būs arī visi tie iedzīvotāji, kuriem ir vajadzīga veselības aprūpe,» komentē V. Keris. Šobrīd atalgojuma programmas vispār nav, tādēļ daudzi jaunie ārsti mūk prom uz ārzemēm, kur viņiem tiek nodrošināts pienācīgs atalgojums.
Situācija jārisina valstij
Latvijas slimnīcu biedrība ir paudusi satraukumu par šo situāciju Veselības ministrijai, kā arī piedāvājusi iespējamos risinājuma variantus. Slimnīcas sniedz augstākā līmeņa palīdzību, un no valsts ir jābūt obligātam speciālistu nodrošinājumam. Ir redzams, ka katru gadu studijas un rezidentūru pabeidz pietiekami daudz jauno speciālistu, taču līdz slimnīcām viņi nenonāk. Ir jābūt mehānismiem, kā panākt, lai par valsts finansējumu studējošie speciālisti strādātu valstij nepieciešamajās jomās. «Uzskatu, ka tiem ārstiem, kas ieguvuši izglītību par nodokļu maksātāju naudu, būtu tomēr pienākums nostrādāt Latvijas slimnīcās kādu laiku. Ir jābūt valsts plānošanai un attiecīgai sadalei, lai nodrošinātu speciālistus arī reģiona slimnīcās, uz kurām jaunie negrib nākt strādāt, jo reģionos viņi nevar tik daudz nopelnīt kā Rīgas klīnikās un privātpraksēs,» norāda Daugavpils reģionālās slimnīcas valdes priekšsēdētāja Inta Vaivode.
Šobrīd neatliekamā medicīniskā palīdzība tiek sniegta septiņās reģionālajās slimnīcās ārpus Rīgas un trijās Rīgā, kā arī 11 lokālajās slimnīcās visā valstī. Ja neatliekamie pacienti no reģioniem būs jāsūta uz Rīgu, tas izmaksās dārgāk ne vien valsts budžetam, bet arī katram reģiona iedzīvotājam. Pastāv liels risks, ka iedzīvotāji no palīdzības atteiksies, jo nevarēs to atļauties. Reģiona iedzīvotāji tiek diskriminēti, un ar katru gadu problēma arvien samilst. Ja šāda tendence turpināsies, drīz var iestāties bezizeja un var nākties slēgt atsevišķas slimnīcu nodaļas un pat slimnīcas, jo nebūs, kas tajās strādā.
Veselības ministrija komentē
Izglīto vairāk, strādā – mazāk
Saskaņā ar Izglītības un zinātnes ministrijas apkopoto informāciju studiju tematiskajā grupā Veselības aprūpe un sociālā labklājība 2013./2014. gadā kvalifikāciju ieguvušas 3727 personas. No tām augstākā līmeņa kvalifikāciju ieguvušas 386 personas, kuras studējušas par valsts budžeta līdzekļiem, un 88 personas, kuras studējušas par maksu. 2014. gadā studiju viena maģistra līmeņa studenta sagatavošana Rīgas Stradiņa universitātē izmaksā 6993 eiro, bet doktora līmeņa – 15 692 eiro. Viena rezidenta vidējās izmaksas ir 15 339 eiro.
Kopš 2005. gada uzņemto un kvalifikāciju ieguvušo studentu skaits būtiski pieaudzis. Taču no beidzējiem mazāk nekā puse (2012. gadā – 41%) pēc tam uzrāda darbavietu veselības aprūpes sistēmā.
Būtiskas problēmas, kas skar visas ārstniecības personu grupas, ir personāla novecošanās un nevienmērīga paaudžu nomaiņa. Taču nodarbināto ārstu skaits specialitātēs pašlaik neliecina par būtisku speciālistu trūkumu, kas apdraudētu pakalpojumu sniegšanu, uzsver Veselības ministrijā. Lielāka problēma esot pakalpojuma saņemšanas laiks, kas vairāk saistīts nevis ar speciālistu trūkumu, bet ar nepietiekamo finansējumu veselības aprūpei. Tomēr ministrija nenoliedz, ka ārstniecības personāla nodrošinājums Latvijā ir nevienmērīgs un personāls vairāk koncentrējas Rīgā, kur ir lielāka pacientu aprite un iespējas strādāt vairākās darbavietās. Veselības ministrijā šobrīd izveidota darba grupa, kas izstrādā Cilvēkresursu attīstības veselības aprūpē pamatnostādnes 2014.–2020. gadam.
