Puntulis: Politiķi varētu būt maldināti par koncertzāles būvniecībai neesošām valsts zemēm

Pagājušajā nedēļā raidījums TV3 “Nekā personīga” stāstīja par to, ka kultūras ministrs Nauris Puntulis (VL-TB/LNNK) ir pārliecināts, ka nacionālo koncertzāli būvēs uz privātas zemes. Ministrs sacīja, ka valstij piemērotu zemes gabalu neesot, taču ”Nekā personīga” noskaidroja, ka tas neatbilst patiesībai.

Šonedēļ gan ministrs, gan premjers steidza mierināt, ka nekādi lēmumi vēl nav pieņemti. Redzot sabiedrības sašutumu un aizdomas par Andra Šķēles interešu aizstāvēšanu, kultūras ministrs tagad saka, ka ir pārprasts.

Pagājušā gada sākumā Kultūras ministrijai bija jāpieņem lēmums par nacionālās koncertzāles un konferenču centra projektu. Steigu radīja 23 miljoni eiro, kas bija pieejami no Eiropas Savienības līdz 2022. gada beigām. Tieši koncertzāles būvniecībai tos izmantot nedrīkstēja, jo nauda bija paredzēta degradētu teritoriju sakārtošanai. Iepriekš to bija iecerēts ieguldīt AB dambja nostiprināšanai. Taču šo projektu jaunā koalīcija izbrāķēja. Bija jāmeklē citas vietas, kur ieguldīt 23 miljonus. Laika lemšanai bija maz.

Plāni miljonu izmantošanai tapa arī ārpus ministriju gaiteņiem. No Andra Šķēles ģimenes uzņēmuma nāca piedāvājums: tas valstij uzdāvinātu zemi pie pasažieru ostas, ja valsts pārcels Eksporta ielu tālāk no upes krasta. Šķēlem darījums būtu izcili veiksmīgs, jo iedvestu dzīvi Andrejostā un Andrejsalā, kas pieder viņa paša un Aināra Šlesera firmām. Ielas pārbūvē varētu ieguldīt Eiropas dotos 23 miljonus eiro. Jūnijā Šķēle piedāvājumu paplašināja: viņa uzņēmums pats bija gatavs uzbūvēt koncertzāli. Valstij par tās izmantošanu būtu jāmaksā vēlāk.

Jūnijā amatu atstāja Eiroparlamentā ievēlētā kultūras ministre Dace Melbārde. Viņas pēctecis Nauris Puntulis amatā stājās trīs nedēļas vēlāk. Starplaikā abu partijas biedrs Imants Parādnieks uzņēmās iniciatīvu koncertzāles projektā.

“Tas bija tas laiks, kad mainījās ministri, tāpēc Dace [Melbārde] mani pieaicināja ar lūgumu pārstāvēt partiju tajā laikā. Viņa vēl ministrēja, bet bija jau vēlēšanas un bija skaidrs, ka viņa iet uz Eiroparlamentu. Tad attiecīgi es to virsvadību vai koordināciju šajā gadījumā uzņēmos. Visas tās sarunas bija maijs, jūnijs,” norāda Parādnieks.

Eiropas 23 miljoni joprojām karājās gaisā. Par to, ko darīt ar koncertzāles projektu bija jāpieņem politisks lēmums. Parādnieks prasīja izveidot īpašu politiķu darba grupu.

Saskaņā ar koalīcijas partiju sadarbības līgumu jebkura partija strīdīgos jautājumos var lūgt sasaukt Attīstības komiteju. Nacionālā apvienība pagājušā gada jūlijā lūdza tādu sasaukt saistībā ar koncertzāles projektu. Kopš tā laika komiteja ir sanākusi uz vairākām sēdēm, spriedusi par to, kur ņemt finansējumu, un tikusies ar uzņēmumiem, kas vēlas, lai koncertzāli būvētu uz viņu zemes.

“Pirmo reizi kaut kas līdzīgs Attīstības komitejai sanāca 28. jūnijā Ministru kabinetā, klāt esot gan iepriekšējai kultūras ministrei, gan man, kurš vēl nebija nominēts amatā. Tas varbūt bija tas pirmais solis uz šo Attīstības komiteju, kur, sanākot dažādiem politiskajiem spēkiem, tika arī virziens iezīmēts,” norāda Puntulis.

Savukārt finanšu ministra padomnieks Ints Dālderis (“Jaunā Vienotība”) norāda: “Šim ministram tā, manuprāt, bija ļoti liela prioritāte – koncertzāle kā mūziķim. Es atceros, ka pirmā saruna bija tāda, mēs arī Attīstības komitejā bijām gan Daniels Pavļuts, kas ir profesionāls mūziķis, gan Evita Zālīte, kas ir profesionāla operdziedātāja, katrs pārstāvot dažādas partijas, mēs sanācām kopā šajā Attīstības komitejā, un teicām: ja mēs to tagad nedarīsim, tā teikt, akadēmiskajai mūzikai, tas acīmredzot nenotiks nekad. Tā bija tā pirmā saruna, ko iesāks ministra kungs tai brīdī, un tā mēs arī šo darbu ar lielu entuziasmu uzsākām.”

Vasaras beigās 23 Eiropas miljonus pārdalīja citiem mērķiem – Lielās Ģildes remontam, pasažieru vilcienu iepirkumam, Stradiņu slimnīcas pārbūvei. Koncertzāles plānošanu sāka no nulles. Valsts un Rīga piedāvāja deviņus zemes gabalus. Tos analizēja arhitektu birojs “Nams”. Katrā atrada problēmas. Uz zemes pie pasažieru ostas ir privātas būves, Kongresu namu Rīgas dome negrib atdot, par zemi Zaķusalā noslēgts nomas līgums līdz 2058. gadam. Tātad jāmeklē privāta zeme.

Pagājušajā nedēļā ”Nekā personīga” jau stāstīja, ka realitātē Zaķusalas līgumu ir iespējams lauzt, ja valsts nolemj zemi izmantot pati. Tādēļ vieta par nederīgu atzīta nepamatoti.

Valsts un pašvaldības zemes koncertzālei

Mūkupurvs
Ķīpsala
Uzvaras parks
Torņakalns
Zaķusala
AB dambis
Andrejosta
Andrejsala
Kongresu nams
Latvijas Zinātņu akadēmija

“Pētījums ir par valsts zemēm, kurš ir noticis pirms manas stāšanās amatā. Iespējams, ka man vajadzēja vēlreiz pie tā atgriezties, neuzticoties šim pētījumam pilnībā, pieļaujot, ka tur var būt dažas kļūdas. Iespējams,” saka Puntulis.

Neatkarīgi no koncertzāles vietas, valsts budžetā tai naudas nav. Tāpēc politiķi secināja, ka koncertzāle jāceļ kā publiskās un privātās partnerības projekts. Iepriekš juristi brīdināja, ka privātās zemes izvēle būtu necaurspīdīga un riskanta. Taču apstākļi bija mainījušies. Bez Eiropas 23 miljoniem vairs nebija jāpaspēj spiedīgos termiņos un jāatskaitās Eiropas Komisijai (EK).

Kultūras ministrija pasūtīja jaunu juristu atzinumu, kas vairs nesaskatīja riskus projektā. Tas decembrī tika prezentēts Attīstības komitejai. Visi to atbalstīja un šķita, ka jautājums jau ir izlemts.

“Šim jautājumam ar valsts nekustamajiem īpašumiem šobrīd nebūtu tieša sakara, jo mēs, kā jums visiem ir zināms, mēs ejam publiskās privātās partnerības virzienā un šis nebūtu cieši saistāms ar valsts nekustamo īpašumu zemēm,” norādīja Puntulis.

Vaicāts par atrašanās vietu, Puntulis norādīja, ka ļoti cer uz plašu konkursu, uz plašu iesaisti, uz piedāvājumiem. “Tas ir arī mūsu mērķis – pēc iespējas vairāk iegūt šos piedāvājumus, lai mēs varētu meklēt valstij visizdevīgāko risinājumu,” norādīja ministrs.

Viņš skaidroja, ka tas varētu nebūt uz valstij piederošas zemes: “Tīri teorētiski tā varētu būt kāda, bet tad būtu jau mazliet sarežģītāka jau tā līguma forma, bet tas noteikti nav pašmērķīgi, lai tas noteikti būtu uz valsts zemes. Ja būs pēkšņi kāda sarežģītāka līguma forma no valsts puses vai no pašvaldības puses, teorētiski tāda iespējamība ir, bet principā mēs ejam tomēr vairāk publiskās privātās partnerība, tādu virzienu izskatām, lai tas piedāvājums nāktu. Kā mēs zinām, lielākoties tie zemes gabali jau ir vienu vai otru privāto investoru rokās. Mēs ļoti ceram uz tiešām plašu piedāvājumu.”

Kultūras ministra optimisms gan bijis pārsteidzīgs. Šonedēļ viņš atkāpjas no vārdiem, ka lēmums jau ir pieņemts un pieļauj, ka valstij pieejamās zemes atmestas pārāk ātri.

“Izpētīt, vai vispār ir iespējama publiskā privātā partnerība situācijā, ja valstij nav savas zemes. Atbilde bija “jā”, tātad juridiski tas ir iespējams. Protams, ka tur ir riski, neviens neapgalvo, ka tas ir ideāls variants bez absolūti riskiem, protams, ka ir riski, bet teorētiski juridiski tas ir iespējams. Nākamais mūsu pētījums, pie kā šobrīd strādā LIAA, ir pētījums par šo finanšu ekonomisko aprēķinu, vai tas ir ekonomiski pamatojams, vai tas ir valstij izdevīgi. Un tādēļ tiek pētīta šī iespēja par privātām zemēm, nevis lēmums, ka mēs noteikti grasāmies tur būvēt,” norāda Puntulis.

Šonedēļ koncertzāles projekta virzībā iesaistījās premjers Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”), kurš paziņoja, ka nekas vēl nav izlemts.

“Šīs te sapulces, kur runā par šīm lietām, tā nav neviena lēmējinstitūcija. Mums ir tradīcija, ka mēs vispirms izrunājam šajās Attīstības komitejās – tā mēs viņas nosaucam. Tad uz kopējo koalīcijas sēdi, kas ir sadarbības sanāksme, kas notiek katru pirmdienu, tur mēs politiski pieņemam lēmumus, ko virzīt, ko nevirzīt. Un tad attiecīgi Saeimā vai Ministru kabinetā tiek pieņemta formālie lēmumi. Es neatbalstu un neatbalstīšu to, ka valsts būvētu uz kādas privātas zemes šādu vai faktiski cita veida ēku arī. Tas nodokļu maksātājiem būtu ļoti neizdevīgi, es to saredzētu, ka tas ir valsts vazāšana aiz deguna. Šāds te piedāvājums, ja viņš arī tiktu man piedāvāts, es viņu pat neiekļautu valdības sēdē, lai būtu pilnīgi skaidrs. Tātad tas nenotiks,” skaidro Kariņš.

Šobrīd koncertzāles tālāka virzība ir Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras rokās. Tā līdz marta vidum izvēlēsies uzņēmumu, kas rēķinās, cik izmaksās publiskā un privātā partnerība, kādas prasības jāizvirza koncertzāles atrašanās vietai.

“Es gribu, lai jūs man noticētu, ka man kā mūziķim mūža garumā koncertzāle ir kaut kas vairāk kā viena būve, par kuru ir atbildīga Kultūras ministrija,” bilst Puntulis.

Ja pēc aprīlī paredzētajām Rīgas domes vēlēšanām mainīsies galvaspilsētā valdošā koalīcija, jaunas koncertzāles celšanas vietā atkal varētu apsvērt Kongresu nama pārbūvi. Šādi plāni bija jau pirms sešiem gadiem. Tas maksātu ap 40 miljoniem eiro. Koncertzāles būvniecība no nulles maksātu vismaz 100 miljonus eiro.

Foto: Valsts kanceleja