Pētnieks izgaismo iespējamu līdzekļu izšķiešanu LU iekārtas iepirkumā
Pirms četriem gadiem Latvijas Universitāte (LU) ieguva 600 000 eiro finansējumu, lai radītu un izpētītu inovatīvu iekārtu, kas atkritumus pārvērstu vērtīgos materiālos. Projekta dalībnieks ceļ trauksmi, ka uzbūvētais neatbilda solītājam un eksperimentos tā arī netika izmantots. Tagad universitāte ieguvusi vēl 600 000 eiro, lai turpinātu pētīt to pašu iekārtu, vēsta TV3 raidījums “Nekā personīga”.
Gazifikācija ir zinātniska metode, kā no sadzīves atkritumiem iegūt vērtīgas izejvielas. Uzkarsējot līdz tūkstoš grādiem, mēsli pārvēršas gāzē. No tās var iegūt pat degvielu un plastmasu. Vairāki starptautiski uzņēmumi jau uzbūvējuši pirmās rūpnīcas. 2016.gadā savu prototipu radīt nolēma arī Latvijas Universitāte.
Tā no Eiropas fondiem piesaistīja 600 000 eiro, izstrādāja iekārtas projektu, ko uzbūvēt pasūtīja privātam uzņēmumam. Iepirkuma dokumenti rāda pētnieku lielās ambīcijas. Temperatūra iekārtā sasniegs 1400 grādus. Tik lielu karstumu nodrošinās, reaktoru un caurules izgatavojot no materiāla, ko izmanto kosmosa kuģu pārklājumos.
Latvijas Universitātes pētnieks Dmitrijs Poršņovs norāda: “Tā iekārta, kas tika definēta iepirkumā, bija ārkārtīgi dārga, tas bija tiešām “Ferrari” atkritumu dedzināšanai. Tur tika izmantoti kosmiskie materiāli – silīcija karbīds, tur bija definēta piesārņojuma kontroles sistēma, kas eksperimentālām iekārtām, starp citu, nav vajadzīga atbilstoši likumam un kas ir patiešām dārga iekārta.”
Uzrakstīt pieteikumu uzticēja jaunajam zinātniekam Dmitrijam Poršņovam, projektam izveidoja komandu profesora Māra Kļaviņa vadībā. Tā solīja ar inovatīvo iekārtu eksperimentēt, reģistrēt patentu, publicēt savus secinājumus zinātniskos izdevumos. Taču piegādātā iekārta atšķīrās no tā, kas bija pasūtīts.
“Iekārta bija stipri mazāka nekā bija definēts iepirkuma specifikācijā, piedevām viņa bija uzbūvēta ar kritiskām kļūdām, kas padarīja viņu nelietojamu. Viņa bija dūmu caurlaidīga, bet galvenais, ka tur pazuda vesels bloks, kas ir piesārņojuma kontroles sistēma,” saka Poršņovs.
Vairākos simtos grādu karsētie atkritumi rada ļoti toksiskas gāzes. Šādos apstākļos zinātnieki strādāt nevarēja. Taču profesora Kļaviņa vadītā komanda nepieprasīja nedz iekārtu labot, nedz piegādāt pasūtīto, bet neuzbūvēto gāzu attīrīšanas bloku. Poršņovs vērsās pie vadītāja, bet saņēma atbildi, ka viss kārtībā.
“Jā, man tas bija skaidrs, es to esmu pārrunājis ar savu priekšnieku. Viņš man vienkārši pateica: nesatraucies, pēc likuma nav vajadzības. Un tā ir taisnība. Pēc likuma eksperimentālām iekārtām piesārņojuma kontroles sistēma nav nepieciešama,” norādīja Poršņovs.
Iepirkuma tehniskajā specifikācijā uzskaitīts, ka iekārtai jāsastāv no trīs blokiem. Pirmajā kurināmo sagatavo, otrajā – gazificē, trešajā dzesē un attīra gāzes. Realitātē trešā bloka nav. Neraugoties uz acīmredzamām atšķirībām starp to, kas aprakstīs iepirkumā, un to, kas īstenots dzīvē, profesors Kļaviņš noliedz, ka kaut kas nav piegādāts.
Gazificētāju par 120 000 eiro būvēja firma SIA “AISIS”. Pats uzņēmums sevi raksturo kā pārtikas ražošanai domātu iekārtu izgatavotāju. Uzņēmuma vadītājs neatceras, ka bijis jābūvē vēl viens iekārtas bloks.
“AISIS” vadītājs Ivars Upmalis: Piesārņojuma kontroles sistēma? Vai tad viņa bija mūsu sadaļā?
“Nekā personīga”: Viņa ir nolikumā pie tehniskās specifikācijas norādīta.
“AISIS” vadītājs Ivars Upmalis: Es domāju, ka pareizāk būtu, ja jūs man uzrakstītu jautājumus.
“Nekā personīga”: Jautājums par silīcija karbīda reaktoru, iepirkuma tehniskajā specifikācijā bija tāds norādīts, saprotu, ka tāds neeksistē.
“AISIS” vadītājs Ivars Upmalis: Silīcija karbīda reaktors… Ja ir tik daudz šādu sarežģītu jautājumu, tad man ir jāpaceļ augšā, kaut ko jāmēģina ir atcerēties.
Pēc iepirkumā aprakstītā, iekārtas otrais bloks, ko sauc par gazifikācijas reaktoru, bija jāizgatavo no dārgā silīcija karbīda. Arī cauruļvadi prasīti no šī materiāla. Profesors apgalvo, ka viss prasītais ir un demonstrē spaini ar bumbiņām.
“Silīcija karbīds ir elements, kas tiek izmantotas kā siltumnesējs, lai nodrošinātu un lai paaugstinātu iekārtas efektivitāti. Mēs tur varam parādīt, viņas stāv – šīs te silīcija karbīda bumbiņas kastē,” saka Kļaviņš.
Savukārt Poršņovs norāda: “Tika piegādāts viltojums, var teikt.”
Projektā solītā publikācija par to iekārtu netika sagatavota, projektā solītais patents tika sagatavots pilnīgi formāli, par citu tēmu vienkārši, lai atskaitītos, ka ir sagatavots viens patents, un iekārta tika nolikta stāvēt. Vienkārši sapūšanai.
Prasīto 1400 grādu vietā iekārtas maksimālā temperatūra ir puse no tā. Darba rezultāts ir tālu no inovatīvas metodes, kā atkritumus pārvērst degvielā. Komanda reģistrēja patentu, kā atkritumus izkarsēt un pārvērst granulās.
Tagad eksperimentiem ar gazifikācijas iekārtu universitāte ieguvusi vēl 600 tūkstošus Eiropas naudas. Tāpēc pērnā gada nogalē to atkal vajadzēja iedarbināt.
“Decembrī pie mēģinājuma viņu iedarbināt notika eksplozija, jo iekārta bija uzbūvēta ļoti sliktā kvalitātē. Cilvēki gan necieta, bet, cik man zināms, janvāra sākumā bija paredzēti labošanas darbi,” saka Poršņovs.
Savukārt inženieris Juris Kalvišs pauž: “Es pat nevaru iedomāties, par ko ir runa. Nē, nu gadās jau viss kas, bet, nē, par eksploziju to noteikti nevar nosaukt.
Bet Poršņovs saka: “Es redzu, ka šī ir līdzekļu izšķiešana, un, kā mēs zinām, Latvijas zinātnē ir visai nelielas algas. Šajā gadījumā ir ļoti iespējams, ka ir pazudusi aptuveni desmit gadu kāda cilvēka alga. Vienkārši pazudusi kaut kur. Manā skatījumā tas nav pieļaujami. Man, protams, ir lepnums strādāt Latvijas Universitātē, bet es uzskatu, ka universitātei ir jāmainās.”
Jaunais pētnieks par savām aizdomām uzrakstīja trauksmes cēlēja ziņojumu Iepirkumu uzraudzības birojam. Tas secināja, ka kopš iepirkuma pagājis pārāk daudz laika, un dokumentu pārsūtīja Centrālajai finanšu un līgumu aģentūrai.
Centrālās finanšu un līgumu aģentūras direktore Anita Krūmiņa norāda: “Mēs esam vēlreiz vērtējuši visas tās pārbaudes, kādas mums projektā ir bijušas, arī piesaistīto ekspertu atzinumus, un mums nav šobrīd pamata apšaubīt, ka tas, kas projektā ir radīts, kam nodrošinātas arī tiešām daudzas publikācijas un diagrammas, un attēli ir arī diezgan plaši publiski pieejami, ka šī te iekārta neatbilstu tam, kas projektā bija paredzēts un kas arī ticis nopirkts.”
Trauksmes cēlājam ir aizdomas, ka no CFLA informācija par viņa ziņojumu noplūdusi Latvijas Universitātes kolēģiem. Tur viņu esot piespieduši aiziet no pētnieku grupas.
Aģentūra trauksmes cēlājam uzdevusi vienu jautājumu – vai viņš jau vērsies tiesībsargājošajās iestādēs. Tas viņu pamudinājis nosūtīt savu ziņojumu arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam, kas to pārsūtīja policijai. Tā vēl domā, vai rosināt kriminālprocesu.
