Paiders: Valsts prezidents un Soču olimpiāde
2014. gada februārī Krievijā, Soču kūrortpilsētā, norisināsies kārtējās ziemas olimpiskās spēles.
Kā jau tas ir ierasts, olimpisko spēļu organizatori uz atklāšanu ir uzaicinājuši pasaules valstu un valdību vadītājus, kā arī par sporta nozari atbildīgos ministrus. Latvijā ielūgumu apmeklēt ziemas olimpiskās spēles saņēma Latvijas Valsts prezidents, Ministru prezidents un izglītības un zinātnes ministrs, kura pārziņā ir tieši sporta nozare.
Eiropā ielūgumu noraidīšana jau izvērsusies par visai savdabīgu – pret Krieviju vērstu – politisku kampaņu. Visskaļāk lēmumu nebraukt uz Sočiem izteica Vācijas prezidents Joahims Gauks. Par nebraukšanu uz Sočiem nedaudz klusākos toņos informēja arī Francijas prezidents Fransuā Olands un Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess.
Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš savukārt informēja, ka plāno apmeklēt Soču olimpiādes atklāšanas ceremoniju, bet demisionējošais Ministru prezidents Valdis Dombrovskis paziņoja, ka neplāno apmeklēt ziemas olimpiskās spēles Sočos.
Notiekošais izraisīja kārtējās debates par to, ka Soču olimpiāde ir jāizmanto, lai sodītu Krieviju par tās politiku gan pašu mājās, gan Sīrijas un Irānas jautājumā. Izskan aicinājumi, ka Baltijas prezidenti varētu demonstrēt vienotību un skaļi, visai pasaule redzot, iepļaukāt Krieviju. Premjers Dombrovskis ir varonis, jo nebrauks, bet, lūk, Valsts prezidents izdabā Krievijai. Ja ir kaut mazākā iespēja kaut kā ieriebt Krievijai – tā ir jāizmanto!
Vispirms jāatgādina, ka demokrātiskās valstīs lēmumu par piedalīšanos vai nepiedalīšanos olimpiskajās spēlēs pieņem olimpiskā komiteja un/vai sporta federācijas. Principā šāds lēmums ir jāpieņem pašiem sportistiem. PSRS iebrukums Afganistānā 1979. gadā izraisīja tik lielu nosodījumu, ka daudzu valstu sportisti 1980. gadā izvēlējās atteikties no, iespējams, vienīgās iespējas piedalīties olimpiskajās spēlēs PSRS galvaspilsētā Maskavā. Rietumvalstu sportisti un attiecīgās sporta federācijas pieņēma lēmumu boikotēt vai piedalīties. 64 valstis nepiedalījās vispār. Savukārt no daudzām valstīm (Francijas, Lielbritānijas, Austrālijas, Nīderlandes, Beļģijas u.c.) piedalījās tikai daļa no sporta federācijām, un šo valstu komandas startēja nevis zem sava nacionālā, bet zem olimpiskā karoga. Pēc lielajiem olimpisko spēļu boikotiem 1980. un 1984. gadā un 1988. gada spēlēm, kurās nepiedalījās Ziemeļkoreja un valstis, kas ar to solidarizējās (spēles notika Seulā Dienvidkorejā), tika panākta kopēja vienošanās neizmantot olimpiskās spēles politiskiem mērķiem.
Taču prezidentu atteikšanās klātienē vērot ziemas olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju nav olimpisko spēļu boikots. Vācijas, Igaunijas un Francijas olimpiskās vienības ir paziņojušas par piedalīšanos spēlēs. Principā tā ir ikvienas valsts vai valdības vadītāja izvēle, vai klātienē atbalstīt savas valsts sportistus, vai arī to nedarīt un izmantot spēles, lai īstenotu savu ārpolitiku pret Krieviju.
Latvijas gadījums vispār ir specifisks. Nav zināms, kā un kad noslēgsies jaunās valdības izveide. Līdz ar to Valdim Dombrovskim cerības izmantot ielūgumu ir ļoti, ļoti iluzoras. Savukārt Latvijas Valsts prezidentam Andrim Bērziņam bija jāveic izvēle starp diviem lēmumiem. Doties uz Sočiem un atbalstīt Latvijas izlases sportistus vai atcerēties bērnudārza laiku spēli Ādamam bija septiņdēli un ar saucienu «Visi dara tā!» ielēkt bedrē, kurā tikko ielēca Igaunijas prezidents.
Respektēsim Latvijas Valsts prezidenta izvēli un cerēsim, ka, sajutuši valsts augstākās vadības atbalstu, Latvijas izlases sportisti Sočos sasniegs savus vislabākos rezultātus.
