Paiders: Prezidenta pārvēlēšanu kampaņa sākusies
Pagājušajā nedēļā Rīgas varas gaiteņos aktīvi tika apspriesta pirmstermiņa prezidenta pārvēlēšanas iespēja. Tika paustas spekulācijas, kurš no inteliģences pārstāvjiem varētu būt labākais pretendents.
Kā iespēja mais pirmstermiņa prezidenta pārvēlēšanu laiks tiek minēts vasaras sākums pēc Eiroparlamenta vēlēšanām.
Nevērtējot, cik reāli ir panākt Valsts prezidentā Andra Bērziņa labprātīgu atkāpšanos vai viņa likumīgu atstādināšanu, ir pazīmes, kas liecina, ka šūmēšanās par jauna prezidenta izvirzīšanu jau ir sākusies.
Arī slavenā pretprezidenta vēstule skaisti iekļaujas iespējamā impīčmenta un straujas Valsts prezidenta nomaiņas scenārijā. Pārlasīsim pretprezidenta vēstuli vēlreiz.
Visa kritika, pārmetumi un prasības ir vērstas vienīgi pret Valsts prezidentu un Saeimu. Izpildvara nav pieminēta vispār. Pat vairāk, lai gan Ministru kabineta un ministriju pienākums ir izstrādāt rīcības plānu, stratēģijas utt., vēstules autori pieprasa par valdības pienākumiem atskaitīties… Andrim Bērziņam un Saeimai: «Mēs aicinām Valsts prezidentu un Saeimu iepazīstināt sabiedrību ar rīcības plānu gadījumam, ja…» No vēstules autoru loģikas, Latvijā valdības vispār nav vai arī tā ir vienīgā, kas ir ārpus jebkuras kritikas, un, ja krānā nav ūdens, tad to ir izdzēris Valsts prezidents. Arī paust «skaidru, nepārprotamu un visplašākajai sabiedrībai saprotamu» attieksmi «pret notikumiem Kremlī, kur vara ir pāraugusi autoritārā diktatūrā», vēstules autori pieprasa tikai no Valsts prezidenta un Saeimas, lai gan tieši valdība (nevis prezidents) ir atbildīga par ārpolitisko darbību. Satversmes 53. pants: «Valsts prezidents par savu darbību politisku atbildību nenes. Visiem Valsts prezidenta rīkojumiem jābūt līdzparakstītiem no Ministru prezidenta vai attiecīgā ministra, kuri līdz ar to uzņemas visu atbildību par šiem rīkojumiem…»
Pretprezidenta vēstule izskatās kā kaislīgs partijisks priekšvēlēšanu plakāts, nevis konsekvents lielai vēlētāju daļai nepieņemamas valsts politikas izvērtējums.
Lai gan vēstulē tiešā tekstā tas nebija izteikts, bet, skaidrojot savus motīvus, publiski prezidenta kritiķi kaunināja Andri Bērziņu par pārāk biežām Centrālāzijas vizītēm.
Latvijas Valsts prezidenta ārpolitika ir vienā kontekstā ar nepieciešamību diversificēt ES transporta un jo īpaši enerģijas resursu piegāžu sistēmu. Bet, jāsaprot, ka alternatīvi transporta koridori, apejot Krieviju, nevar tikt izveidoti bez Azerbaidžānas un Centrālāzijas prezidentu piedalīšanās. Tas attiecas gan uz NABUCCO gāzes vadu, gan uz konteineru maršruta ZUBR pagarinājumu. Lai transporta plūsma apietu Krieviju, ir jāvienojas ar Azerbaidžānu, Turkmēniju u. c. valstīm.
Kāpēc tad ir neērts tieši Andris Bērziņš?
Andris Bērziņš bija vienīgais politiķis, kurš Zolitūdes traģēdijas laikā uzdrīkstējās masu slepkavību nosaukt par masu slepkavību, kurš pārtrauca Latvijas politikāņu tradīciju izpatikt jebkuram ietekmīgam investoram. Tobrīd Andris Bērziņš izglāba Latvijas valdības un varas autoritāti. Agresīviem militāristiem ir bažas, ka brīdī, kad kāds Latvijas stratēģiskais partneris aicinās Latviju piedalīties avantūrā, kas līdzinātos tautas pašnāvībai, tad tāds cilvēks kā Andris Bērziņš var atkal lietas nosaukt īstajos vārdos. Lai kādus apvainojumus izvirza pret Valsts prezidentu, man ir pārliecība, ka sarežģītā situācijā viņš rīkosies piesardzīgi, domājot par Latvijas zemes un cilvēku nākotni, nevis par lielvaru stratēģiskajām interesēm.
