Paiders: Latvijas labumi no dalības eirozonā

10. janvārī Latvijas Radio pirmajā programmā uzstājās pazīstamais preses uzņēmējs Pauls Raudseps, kurš centās klausītājiem pamatot, kādus labumus iegūs visa Latvijas sabiedrība par lielo paklausību un centību, izpildot Eiropas līderu uzdotos mājasdarbus.

Latvija tiks dāsni apbalvota. Lielā balva būs lielāka Latvijas vajadzību apmierināšana. Mēs varēsim no Briseles izsist vairāk, jo bijām tik paklausīgi.

Morāle ir skaidra – mums jāizdabā ES visās iespējamajās pozās, un tad mums kā ļoti paklausīgiem iedos kaut ko ļoti kāroto. Protams, Pauls Raudseps nav vienīgais, kurš ar šādiem argumentiem cenšas atturēt ļaudis no pretdarbības vadošo partiju piekoptajai valsts nozagšanai, kas tiek publikai pasniegta kā ES prasību izpilde. Jautājums, kas ir noteikti jāuzdod visiem paklausīguma sludinātajiem – lai visu kalumu raudsepi konkrēti nosauc, kuras Latvijas prasības un kura ES institūcija izpildīs, kompensējot mūsu pacietību krīzes pārvarēšanā, kompensējot 100 000 Latvijas iedzīvotāju aizbraukšanu no valsts. Konkrēti kura no ES institūcijām veiks kaut ko un kam par labu?

Ja Latvijas ļaužu pacietība un izturība tiek apbalvota ar kādu augstu amatu ES struktūrās vienam konkrētam Latvijas politiskajam līderim, tad tā ir balva nevis Latvijas sabiedrībai, bet gan viena politiskā vadītāja vēlmes apmierināšana. Tas ir guvums konkrētam cilvēkam. No Andra Piebalga atrašanās komisāra amatā, risinot, piemēram, Āfrikas valsts Ruandas attīstības problēmas, ne tikai vienkāršam cilvēkam, bet pat visai Latvijas biznesa videi nav nekāda tieša labuma. Ja kāds iztapīgs Latvijas politisks līderis kļūs nevis ierindas komisārs, bet varēs pie sava Briseles kabineta piekabināt plāksnīti ar titulu viceprezidents, no tā vienkāršam cilvēkam dzīve neuzlabosies nekādā mērā. Tas būs individuāls labums konkrēta amata saņēmējam, nevis labums Latvijai un tās pilsoņu kopumam. Kamēr vienkāršiem ļaudīm priekšstats par lēmumu pieņemšanas mehānismu Eiropas Savienības struktūrās ir visai miglains, tikmēr visādi raudsepi var karināt jebkāda izmēra makaronus uz savu lasītāju un klausītāju ausīm. Taču arvien vairāk un vairāk ļaužu sāk apjēgt, kā patiesībā funkcionē Eiropas Savienības institūcijas, kas un kādā līmenī ir atbildīgs par viena vai otra lēmuma pieņemšanu. Lēmumi, kuri ir patiešām svarīgi Latvijas jauniešiem, uzņēmējiem un lauksaimniekiem, visbiežāk nav Eiropas Komisijas kompetencē. Piemēram, lauksaimniecības tiešo maksājumu lielums, lēmumi, lai lauksaimniecības jomā mums būtu vienādi, nevis sliktāki konkurences apstākļi ar dienvidzemju lauksaimniekiem, ir Eiropas Savienības valstu premjeru sanāksmes (Eiropas Padomes) kompetencē. Latvijas līderi var uz vēdera līst Eiropas komisāru priekšā, bet lēmums par ES budžeta pārdali ir Eiropas Padomes kompetencē. Lai iekļautu ES budžetā Latvijai labvēlīgas izmaiņas, ir jāpanāk, lai par Latvijas interesēm iestājas nevis van Rompejs, bet gan lai mūsu intereses atbalsta vienlaikus gan Francijas prezidents Fransuā Olands, gan Vācijas kanclere Angela Merkele. Minimāli – lai par Latvijas vajadzībām cieti iestātos Vācijas līderi. Tikai Angelai Merkelei savas vajadzības izsaka Vācijas uzņēmēji un politiskās grupas. Es nespēju iedomāties, ka, diskutējot par ES budžetu, Angela Merkele uzsitīs dūri galdā, aizstāvot nevis Vācijas, bet Latvijas intereses. Kad nonākam līdz Eiropas Parlamentam, kura kompetencē ir arvien vairāk un vairāk jautājumu, situācija ir vēl grūtāka. Lai panāktu Latvijai labvēlīgu vairākumu, ir jāpiedabū, lai balvu Latvijai par centību EK prasību izpildē atbalstītu grieķu vai franču deputāti, kuru vēlētāji ir gatavi mest ar bruģakmeni ikvienam komisāram un visiem, kas cenšas pielabināties un iztapt komisijas iegribām. Liela daļa deputātu latviešu līdējus drīzāk sodīs, nevis dāsni apbalvos.

9. janvārī notika Eiropas Centrālās bankas (ECB) padomes sēde, kurā ar balsstiesībām pirmo reizi piedalījās LB prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Kādus lēmumus Latvijas labā vajadzēja izsist Latvijai pēc iestāšanās eirozonā?

Par ko bija diskusija ECB? ECB inflācijas mērķis ir 2% gadā, bet novembrī inflācija eirozonā bija zem viena procenta. Diskusija un žurnālistu pamatjautājumi, kad ECB prezidents Mario Dragi presei skaidroja ECB padomes lēmumu, bija par to, cik ilgi ECB ļaus inflācijai būt tik zemai. Vai ECB būtu jāveic darbības, lai pastiprinātu inflāciju?

Kādas ir Latvijas vajadzības šajā jautājumā? Kādu lēmumu balvas izskatā par Latvijas iestāšanos eirozonā vajadzēja pieprasīt Ilmāram Rimšēvičam?

Pārformulēsim problēmu. ECB padome izlēma, ka galvenā eiro refinansēšanas operāciju procentu likme netika mainīta un palika 0,25% gadā. Vai Latvijas interesēs ir pēc iespējas ilgāk saglabāt šo likmi tik zemu vai balsot, lai likme tiktu palielināta? ECB likmes tieši ietekmē mainīgās eiro kredītu likmes. Ja tiks paaugstināta refinansēšanas likme, tad augs mainīgās kredītu likmes. Kas tad ir Latvijas interesēs? Ir ļaudis, kas tūdaļ kliegs, ka zemas kredītu likmes ir visu, arī Latvijas sabiedrības interesēs. Mario Dragi atbilde bija pavisam cita. Zemas likmes ir izdevīgas kredītu ņēmējiem, bet nav izdevīgas tiem, kas veido uzkrājumus, bet jo īpaši pensionāriem, kuru ienākumi ir atkarīgi no eiro mainīgās likmes, bet laikā, kad procentu likmes ir zemas, pensionāri saņem mazākus naudas ienākumus un veic mazākus naudas tēriņus. Ilgstoši saglabāt zemas procentu likmes nozīmē torpedēt pensiju sistēmu un uzkrāšanas motivāciju. Tas pats attiecas uz Latviju. Visas Latvijas komercbankas mājsaimniecībām kopumā ir izsniegušas kredītus 6,3 miljardu eiro apjomā. Savukārt mājsaimniecību noguldījumi visās Latvijas komercbankās ir 5,9 miljardus eiro lieli. Latvijas apstākļos zemas kredītu likmes nozīmē lielu labumu mājsaimniecībām ar kredītiem un proporcionāli mazākus ienākumus tām mājsaimniecībām, kuras veido uzkrājumus. Šīs mājsaimniecības saņem mazākus procentu ienākumus no depozītiem, bet valsts saņem mazākus nodokļu ienākumus no kapitāla pieauguma nodokļa, lai kredītu ņēmēji gūtu lielāku labumu (mazākas procentu likmes). Kas ir Latvijas interesēs – atbalstīt kredītu ņēmējus vai uzkrājumu veidotājus? Pieņemot lēmumu par labu vieniem, būs zaudējumi otriem.

Tāpēc būsim reālisti. Balva, ko saņēma Latvijas sabiedrība par iestāšanos eirozonā, ir nevis iespēja izsist Latvijas intereses ECB padomes sēdēs, bet gan iespēja ietekmēt kopējo eirozonas finanšu politiku nevis vienas grupas labā, bet gan līdzsvarojot daudzu grupu intereses. Līderim, kas pārstāv Latviju ECB, ir jādarbojas visas eirozonas, nevis vienas pašas Latvijas labā, pieņemot, ka eirozonas ekonomiskā stāvokļa uzlabošanās veicinās arī Latvijas eksportu un Latvijas uzņēmēju un iedzīvotāju ienākumus.