Pabriks: Par tiem, kuri griķus pirka, nav ko smiet!
Uzlidojuma gadījumā visiem iedzīvotājiem novietoties patvertnē – nepareizi. Pareizi ‒ atstāt bēniņtelpās novērotājus. Iepriekš glābt mantu – nepareizi. Pareizi – iepriekš ierobežot degbumbas darbību. Padoties izmisumam – nepareizi. Tikai pēdējā momentā domāt par pašaizsardzību – nepareizi. Šie ir teksti no Kara ministrijas izdotajām brošūrām iedzīvotājiem pirmskara Latvijas laikā. Nule Aizsardzības ministrija drošības padomus iedzīvotājiem atjauninājusi bukletā “Kā rīkoties krīzes situācijā”, vēsta NRA.lv.
Buklets pieejams digitālā versijā. To veido trīs tematiskas daļas: rīcība pirmajās 72 stundās, ieteikumi, kā sagatavoties, un rīcība kara gadījumā. Lejupielādēt un iepazīties ar Aizsardzības ministrijas un citu drošības dienestu kopdarbu iespējams šeit
Bukleta prezentācijas pasākumā Neatkarīgā vaicāja ministram Artim Pabrikam, kā, laikus gatavojoties dramatiskiem notikumiem, kā to māca 72 stundu buklets, bet kas, iespējams, nekad nenotiks, nekļūt par skeptiķu apsmiekla objektu. Ministrs saka – smiekli te nevietā. Arī viņš pats, sākoties pandēmijai, nopircis i griķus, i auzu pārslas.
‒ Kad cilvēki griķus pirka, par viņiem smējās. Kad cilvēki aizsargmaskas gribēja pirkt, par viņiem smējās.
‒ Kurš smējās?
‒ Daudzi, arī politiķi. Kā cilvēkiem sagatavoties šīm 72 stundām, ja par viņiem atkal smiesies – par izdzīvošanas somām, griķiem, tualetes papīru?
‒ Ir tāds teiciens ‒ visgardāk smejas tas, kurš smejas pēdējais. Par vēlmi būt gatavam, par vēlmi apzināties, ka pastāv apdraudējumi, nav jāsmejas. Tā nav baiļu pazīme. Un no vienas puses ‒ ir arī normāli, ka cilvēks baidās, jo bailes vienmēr ir palīdzējušas cilvēkam izdzīvot. Es domāju, ir svarīgi būt sagatavotam, jo šādas krīzes ir un būs. Kad pie mums atnāca pašreizējā krīze, arī es nopirku griķu paciņu, auzu pārslu paciņu, jo šīs lietas nepaliek vecas. Un mēs arī bruņotajos spēkos par to domājam ‒ kā Latvijas armiju labāk apgādāt ar Latvijas pārtiku. Dažādas sintētiskas importa pārtikas glabājas 8 un 10 gadus, kamēr mūsu pārtikas ražotāji tiek galā tikai ar diviem gadiem. Mums šādi jautājumi ir būtiski, un smieties par tiem ir tikpat jocīgi, kā pīpmanim smieties par to, kurš nodarbojas ar sportu. Smiekli te noteikti nav vietā. Un, kurš smejas pēdējais – smejas visgardāk!
‒ Bukletā pie dažādiem apdraudējumu veidiem ir pieminēts arī vārds “pandēmija”. Kā šis buklets būtu palīdzējis iedzīvotājiem, ja būtu pieejams jau pandēmijas sākumā?
‒ Ja jums nelielā mājsaimniecībā ārkārtas gadījumu soma un krājumi jau būtu sagatavoti, tad, iespējams, jūs nepakļautos pirmajai panikai un neskrietu uz veikalu pirkt griķus, jo tie jau jums būtu mājās. Iespējams, ka jums būtu somā arī ielikts kāds respirators vai aizsargmaska. Šādā veidā sagatavojoties, jūs jau zināt, ka nav jāļaujas panikai.
Neviens pasaulē nevar paredzēt visas specifiskās krīzes. Taču, kad pienāks atkal nākošā, un kādreiz jau pienāks, tad šī te 72 stundu izdzīvošanas brošūra būs pamats rīcībai, virsbūve. Savukārt institūcijas būs spējīgas ļoti īsā laikā noorientēties un pateikt, ar ko konkrēti šīs krīzes kontekstā jāpapildina tas 72 stundu plāns. Es uzņemšos vēl vienu lietu apgalvot.
Tas, ka mēs kā valsts esam ļoti veiksmīgi reaģējuši uz krīzes sākumu, ir kaut kādā mērā bijis saistīts ar pagājušo gadu, kad organizējām 26 dažādas krīzes mācības.
Valdībai, ministrijām, iestādēm. Šīs mācības mūsu politiķus un ierēdņus ievirza tādā pareizākā domāšanā. Kad mēs sastopamies ar šādu krīzi realitātē, mēs jau zinām, kam zvanīt, ko uzrunāt. Mēs pazīstam savus kolēģus paralēlajās ministrijās un iestādēs. Man šķiet, tieši tāpēc mēs spējām noreaģēt operatīvāk nekā virkne citu valstu, un tāpēc mums ‒ paldies dievam un ātrajai reakcijai ‒ ir mazāk cietušo.
Imants Vīksne
Foto: F64
