“Lursoft” izveidotājs: Uzņēmumu reģistra likuma grozījumi vērsti uz informācijas slēpšanu
Ja paredzētie grozījumi likumā Par Uzņēmuma reģistru (UR) stāsies spēkā, tad, pretēji deklarētajam, zudīs iespēja no UR operatīvi iegūt uzņēmumu publiskos dokumentus un, pretēji ierēdņu paustajam, tiks ierobežota konkurence publiskā sektora informācijas atkalizmantošanas jomā, – analizējot iecerētās izmaiņas likumā, skaidroja SIA Lursoft IT līdzdibinātājs, IT nozares vecmeistars Ainars Brūvelis.
Viņš sen neieņemot nekādus amatus un savu viedokli lūdza uzskatīt par privātu, jo nav tiesīgs nevienu uzņēmumu pārstāvēt.
Kā sarunā ar NRA.lv norādīja A. Brūvelis, lasot likumprojektu, pirmkārt, saredzami mēģinājumi pēc pagaidām neskaidriem kritērijiem sadalīt UR iesniegtos dokumentus publiskos un nepubliskos, kas nozīmē sākt slēpt un aizstāt UR dokumentu elektroniskās kopijas ar to «surogātiem» – informāciju, kas izgriezta no dokumentiem pēc ierēdņa saprašanas.
Otrkārt, likumprojektā «pazudis» tas, kas līdz šim ticis nodrošināts vairāk nekā 20 gadu – visa UR datu masīva (informācijas un dokumentu kopiju) regulāra nodošana t.s. atkalizmantotājiem.
Treškārt, kā norādīja Brūvelis, izskanējusī ierēdņu retorika liecina, ka likumprojektam ir arī citi mērķi: proti, pretēji ES pamatprasībām, valsts grasās radīt nelikumīgu konkurenci, ar budžeta līdzekļiem radot pakalpojumus, kurus jau nodrošina privātais bizness.
Tāpat no likumprojekta «pazudusi» viena no ES pēdējo gadu atbalstītajām «karstajām tēmām» – veicināt publiskās informācijas atkalizmantošanu, kura tiek uzskatīta par būtisku «dzinēju» ne tikai ES tiesiskuma veicināšanai un ekonomiskās noziedzības mazināšanai, bet vienlaikus «rīku» valsts sektora IT izmaksu samazināšanai.
Jāatgādina, ka Neatkarīgā pauda līdzīgu viedokli vairākās publikācijās.
UR un Lursoft
A. Brūvelis atminējās, ka viņa un domubiedru dibinātās IT kompānijas SIA Lursoft darbinieki 1992. gadā, veidojot UR datu sistēmu, arī paši ar roku pārrakstīja UR dokumentus, pārsvarā «nereģistrējamās ziņas» (dalībniekus, gadu pārskatu datus u.c.), tādējādi radot UR datubāzes. A. Brūvelis atgādināja, ka, piemēram, uzņēmumu dalībnieki no 1992. līdz pat 2017. gadam nebija UR «reģistrējamā informācija», bet tikai «UR vajadzībām» pievienots dokuments, lai UR pārliecinātos, vai, piemēram, uzņēmuma amatpersona iecelta likumīgi – ar procentuāli pietiekamu balsu skaitu.
Vienlaikus iesniegtie «protokoli», UR lēmumi un citi dokumenti bija pieejami publiski, un tas nodrošināja jebkuras personas iespēju pārliecināties vai apstrīdēt UR notāru lēmumus.
UR reģistram sākotnēji dalībnieku informācija bija otršķirīga, jo nebija «reģistrējama ziņa». Savukārt uz šīs informācijas bāzes Lursoft veidoja savu datubāzi par uzņēmumu dalībniekiem. Situācija mainījās, kad Latvija pievienojās starptautiskām prasībām un uzsāka «patiesā labuma guvēju» reģistrāciju. Rezultātā virkne uzņēmumu iesniedza savu informāciju atkārtoti, norādot, ka to dalībnieki ir patiesā labuma guvēji; daļa uzņēmumu norādīja, ka datubāzē ierakstītie dalībnieki ir «nomināli» – faktiski tikai pārstāvji. Bet vēl lielākai daļai – daudziem desmitiem tūkstošu uzņēmumu – dažās naktīs «patiesā labuma guvēji» tika «reģistrēti» automātiski, tos pārkopējot no kādreizējās «neoficiālās Lursoft bāzes» un padarot par oficiālu reģistra ierakstu.
«Vai tagad šī sakopētā informācija ir ticama? Visticamāk, ir dažādi, taču, kamēr elektroniski un brīvi pieejami visi UR iesniegtie pamatdokumenti, par to var pārliecināties, jo nesakritības iespējams konstatēt ātri.»
UR sākotnēji savas sistēmas nebija – reģistrs izmantoja Lursoft radīto sistēmu. Lursoft par savām izziņām no klientiem iekasēja naudu, kuru ieguldīja informatīvās sistēmas izstrādē un uzturēšanā.
«Arī UR no šīs sistēmas sniedza izziņas, iekasējot valsts nodevu, kura 100% tika skaitīta valsts budžetā. Vienlaikus, saskaņā ar līgumu, Lursoft bez maksas masveidā nodeva informāciju virknei valsts iestāžu, primāri VID. Jau gandrīz 20 gadu visa reģistrētā UR informācija bez maksas bija un ir pieejama SIA Latvijas Vēstnesis mājaslapā. Bez saņemtās bezmaksas informācijas, protams, daudzas iestādes izmantoja arī Lursoft maksas pakalpojumus, tādējādi ietaupot savu laiku.
Lursoft jau vairākus gadus neatrodas Uzņēmumu reģistrā un to neapkalpo, bet informāciju pērk, jo jau vairāk nekā desmit gadu Latvijā darbojas iespēja datus un dokumentus nopirkt no UR masveidā jeb atkalizmantot. Šobrīd kā atkalizmantotāji reģistrējušās četras kompānijas, un katra no tām par licenci un papildu izziņām no Uzņēmumu reģistra samaksā Uzņēmumu reģistram līdz 100 000 eiro gadā. Katrs no atkalizmantotājiem veido savus pakalpojumus gan kopējam tirgum, gan kādām specifiskām nozarēm. Piektais atkalizmantotājs ir Latvijas Vēstnesis, kuru likumprojekts nez kāpēc ignorē vispār.»
Informācijas slēpšana
Kā norādīja A. Brūvelis, lasot likumprojektu un klausoties valsts galvenās notāres Gunas Paideres skaidrojumos, noprotams, ka reģistrs tiks sadalīts publiskajā un nepubliskajā daļā. Nepubliskā daļa būs arī tā UR dokumentu daļa, kuru līdz 2018. gada augustam apstrādāja četras informācijas atkalizmantotājas kompānijas. Tagad jau gadu dokumentus UR vairs neizsniedz, nepaskaidrojot kāpēc, bet šobrīd jaunais likumprojekts grasās «legalizēt» šo atkalizmantošanas līguma un likuma pārkāpumu.
«Dokumentu pieejamība tiek sadalīta slēgtā un neslēgtā daļā, to pamatojot ar infantiliem pastāstiem: ziniet, mums bija gadījums, ka, izsniedzot atkalizmantotājam publisko informāciju, kaut kādā lietā parādījās pedofilu un vairāku upuru vārdi. Protams, tas nozīmē, ka bija noticis visšausmīgākais, kas valsts pārvaldē var notikt – noplūduši sensitīvi dati. Konstatējot faktiskos apstākļus, toreiz tika sodīts Uzņēmuma reģistra ierēdnis. Tas acīmredzot radīja dziļu aizvainojumu tiesiskuma citadelē – Tieslietu ministrijā. Taču neviens neuzdeva jautājumu – kā un kāpēc reģistrā, kurš no savas pirmās dienas ir definēts kā publiska dokumentu krātuve, vispār pieņemti un iekļauti dokumenti, kuri nevar būt publiski dokumenti? Tā UR uzsākās kurss uz dokumentu slēpšanu. Parādījās «šizofrēniskas idejas», kā, piemēram, aizklāt UR dokumentā personu info utt., nepamatoti aizbildinoties ar personas datu aizsardzības regulas prasībām. Taču regula neko tādu neprasa normālam publiskam reģistram, turklāt dokuments, kurā nevar redzēt personas datus, ir bezjēdzīgs,» skaidroja Brūvelis.
Valsts konkurēs ar valsti
Pēc Brūveļa teiktā, konkurences problēmai ir vēl viens aspekts. «Ja likuma grozījumi stāsies spēkā, sanāks, ka būs divas oficiālās UR bezmaksas informācijas jeb sāksies konkurence arī starp valsts SIA Latvijas Vēstnesis un valsts iestādi – UR. Respektīvi, par nodokļu maksātāju naudu tiks uzturēti un radīti divi identiskas oficiālas informācijas avoti. Kuram ticēt, ja dati tajos atšķirsies?»
«Cik zinu, Konkurences padome ir tiesīga šādas lietas pētīt. Piemēram, Latvijā esot pašvaldību laikraksti, kuri esot bezgala politizēti un jaucoties brīvajā tirgū, tādēļ visi pašvaldību laikraksti esot jālikvidē. Kāpēc šis princips neattiecas uz Uzņēmumu reģistra informācijas izplatīšanu? Tagad valsts grib monopolizēt UR informācijas izsniegšanu savās rokās un par to pieprasa no budžeta kārtējo naudu – līdz sešiem miljoniem eiro pirmajos trijos gados.
Konkurences principi nosaka, ka šāda prakse ir aizliegta. Valsts nedrīkst radīt pakalpojumus, kuri jau eksistē privātajā jomā,» norāda A. Brūvelis.
Datu masīvu pieejamība
Viens no būtiskākajiem jautājumiem Latvijas «juridiskās informācijas tirgū» ir, kā uzņēmumiem īstenot MONEYVAL ziņojuma prasību novērtēt sadarbības partneri. Turklāt, ja savulaik partneru izvērtēšana skāra pamatā tikai banku sektoru, tad tagad tā attiecas uz vairāk nekā 20 000 Latvijas uzņēmumu. «Likums par patiesā labuma guvēja datu pārbaudi jau ir spēkā. Līdz šā gada augustam uzņēmumi sodos jau ir samaksājuši 240 000 eiro par to, ka ir konstatēts, ka tie nav pietiekami pārliecinājušies par saviem sadarbības partneriem.
Ja jūs, ar vienu klikšķi ievadot «Ritums Rozenbergs», redzat visas viņa esošās un bijušās kompānijas, piemēram, personu grafa veidā, jūs varat izvērtēt potenciālo sadarbības partneri. Un pretēji – tas, ko var secināt no piedāvātā pašreizējā likumprojekta un ierēdņu retorikas, pēc šā likuma spēkā stāšanās varēs izdarīt pieprasījumus tikai pa vienam, iegūstot tikai dažus izziņu veidus. Bet tirgū šobrīd jau radīti desmiti dažādu izziņu. Diemžēl paredzams, ka drīzāk iegūsim ko līdzīgu, kā tas ir citos TM reģistros – piemēram, Zemesgrāmatā, kur visu datu masīvu atkalizmantošanai iegūt nevar. Biznesam, kuru ar likumu spiež pārbaudīt partnerus, tagad arī UR paredz «nogriezt» pārbaudes rīkus, lai gan esošajā situācijā valstij būtu jādara pretēji – jārīkojas, kā to dara citas valstis, atkalizmantošanai «jāatver» un masveidā jānodod arī citu reģistru dati – Zemesgrāmata, tiesu nolēmumi, sodu reģistrs u.c.» teica A. Brūvelis.
Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats
