Latvijas ekonomika – noturīga, bet ilgtermiņa izaicinājumu netrūkst
Covid-19 krīze nav radījusi būtiskas makroekonomiskās nesabalansētības, bet ir iezīmējusi vairākas strukturālas problēmas Latvijas ekonomikā, būtiskākās no kurām saistītas ar trūkumiem izglītības un veselības nozarēs. Atkopšanās posmā saasināsies darbaspēka trūkums, kura risinājums arī daļēji meklējams izglītības un veselības sistēmu sakārtošanā. Uz Ziemeļvalstu un Baltijas reģiona fona slikti izskatāmies valsts pārvaldības rādītājos, kas, valstij ieņemot nozīmīgāku lomu ekonomikā, kļūs tikai svarīgāki. Labā ziņa – krīzes rezultātā redzam gan aktīvāku valsts sektoru, gan papildu finansējumu, kas var palīdzēt strukturālos jautājumus risināt, liecina Swedbank publiskotais Ziemeļvalstu-Baltijas biznesa apskats.
Ekonomika joprojām sabalansēta
Ziemeļvalstu un Baltijas reģiona ekonomikas, tostarp Latvija, bijušas noturīgas Covid-19 krīzes priekšā. Te palīdzējusi iepriekšējā sabalansētā attīstība un pietiekami dziļas valstu valdību kabatas. Nākotnes prognozes pašlaik balstītas uz pieņēmumu, ka vakcinācijas process rit veiksmīgi, vīruss atkāpjas un pamazām atgriežamies pie ierastākas ikdienas. Tas gan pie mums Latvijā var notikt vēlāk nekā citur. Kā liecina Eurofound aptauja, Latvijā iedzīvotāju vēlme vakcinēties ir viena no zemākajām Eiropā, kas nozīmē, ka pietiekamu vakcinācijas aptveri var būt grūtāk sasniegt. Te svarīgi nodrošināt plašu informācijas un skaidrošanas kampaņu, īpaši uzrunājot krievvalodīgos iedzīvotājus, jo aptaujas rāda, ka šīs grupas vēlme vakcinēties ir vismazākā.
Ziemeļvalstu un Baltijas biznesa apskatā tiek apkopoti gan makroekonomiskās, gan finanšu sektora stabilitātes rādītāji. Neskatoties uz krīzi, Ziemeļvalstu un Baltijas reģiona valstīs, tai skaitā Latvijā, šie rādītāji joprojām ir samērā labi un ilgtermiņa problēmas neiezīmē. Kā varēja gaidīt, lielākās izmaiņas redzamas rādītājos, kas saistīti ar valsts finansēm. Ekonomikas kritums un plašais valsts atbalsts rezultējies straujā fiskālās situācijas pasliktinājumā visās reģiona valstīs. Latvijā pagājušajā gadā valsts atbalsts bijis salīdzinoši mazāks nekā citviet, taču šogad jau atbalsta apmēra ziņā ieslīgsim otrā galējībā. Kopumā parāda pieaugums vēl pagaidām uztraukumu nerada – parāda ilgtspēju nodrošina uz Eiropas fona joprojām zemais parāda līmenis, prognozes par salīdzinoši strauju IKP izaugsmi, kā arī centrālo banku solījumi par zemām procentu likmēm.
Valsts šīs krīzes laikā ir “atvēzējusies”, un daudziem krīzes laikā pieņemtajiem lēmumiem būs arī ilgtermiņa ietekme uz valsts tēriņiem. Tādēļ, lai nākotnē panāktu sabalansētu budžetu, no nodokļu celšanas neizvairīsimies. Tas, kopā ar vairāk nekā 10 miljardu eiro vērtu Eiropas Savienības finansējuma ieplūdi ekonomikā, nozīmēs, ka valsts sektors spēlēs daudz nozīmīgāku lomu ekonomikā kā iepriekšējos gados. Kvalitatīva un efektīva pārvaldība, spēcīgas institūcijas, korupcijas neesamība, tiesiskums un stabila valdība – visi šie aspekti kļūs arvien nozīmīgāki ilgtermiņā sabalansētas un spēcīgas ekonomikas veidošanā. Diemžēl – daudzās no šīm jomām Latvijas rādītāji ir ļoti tālu no vēlamā un atpaliek arī no citām reģiona ekonomikām.
Mūsu resurss – cilvēki
Uzņēmējdarbības vide, valsts pārvaldes kvalitāte un efektivitāte ir svarīgi aspekti jebkura uzņēmuma lēmumos par labu darbības izvēršanai vai investēšanai konkrētā valstī. Taču, iespējams, pat svarīgāks jautājums ir par darbaspēka pieejamību. Covid-19 krīzes laikā darbaspēka trūkuma problēma lielā daļā ekonomikas atkāpās, un uzņēmēji varēja brīvāk uzelpot. Tomēr, lielā mērā pateicoties valsts atbalstam, sitiens darba tirgum bijis mazāks, kā varētu gaidīt, un, lai gan krīze vēl nav galā, jau šobrīd uzņēmumi ziņo par visai strauju darbaspēka trūkuma kāpumu tādos sektoros kā apstrādes rūpniecība. Atkopšanās uzņems ātrumu, un arvien vairāk runāsim par darbaspēka pieejamības jautājumu.
Izaicinājumi, pirmkārt, saistāmi ar iedzīvotāju skaita mazināšanos. Lai gan neto migrācija joprojām ir negatīva, tā lēnām tuvojas nullei – Latviju atstāj teju tikpat iedzīvotāju, cik iebrauc. Taču sabiedrība noveco, un iedzīvotāju skaits turpinās sarukt. Šur tur ir neizmantotās rezerves – varam “aktivizēt” daļu iepriekš neaktīvo iedzīvotāju, taču ilgtermiņā risinājums jebkurā gadījumā būs imigrācijas veicināšana. Otrkārt, darbaspēka pieejamība cieši saistīta ne tikai ar iedzīvotāju skaitu, bet arī ar to veselību, un līdz ar to – kopējo valsts veselības sistēmu. Veselības aprūpes sistēma Covid-19 laikā pieredzējusi milzīgu slodzi. Šī krīze spilgti parādīja, ka gadiem ilgs finansējuma trūkums un nepietiekamas reformas rezultējas trauslā sistēmā, ko ikdienā ne katrs bijām manījuši, bet krīzē smagi sajutām.
Steidzīgi tika piešķirti papildu līdzekļi gan cīņai ar vīrusu, gan medicīnas personāla nekonkurētspējīgo algu paaugstināšanai. Lai gan finansējuma palielinājums ir svarīga risinājuma sastāvdaļa, veselības aprūpes nozarē ar papildu līdzekļu piešķiršanu vien nebūs līdzēts – nepieciešamas fundamentālas pārmaiņas, tostarp tādas, kas veicina veselīgāku un atbildīgāku dzīvesveidu. Latvijā salīdzinājumā ar OECD valstīm ir zems mūža ilgums, īpaši – veselīgais mūža ilgums. No vienas puses tas saistīts, piemēram, ar to, ka slimību agrīna diagnostika Latvijā klibo. No otras puses, pie vainas arī sabiedrības neveselīgais dzīvesveids – vairāk kā citās OECD valstīs smēķējam un lietojam alkoholu, vairāk nekā ceturtajai daļa iedzīvotāju konstatēta aptaukošanās. Vīrusa gads ir bijis smags arī garīgās veselības jomā, īpaši skolēniem. Tādēļ valstij jau šobrīd jāpievērš pastiprināta uzmanība, lai mazinātu risku, ka vīrusa gads neatgriezeniski sabojā šo bērnu nākotnes iespējas.
Visbeidzot, izšķirīgi svarīgas ir darbaspēka zināšanas un kvalitāte, kur arī diemžēl IMD Talantu konkurētspējas rangā Latvija ierindojas zemākajā pozīcijā Ziemeļvalstu un Baltijas reģionā. Kā galvenie vājie punkti tiek izcelti kvalificēta darbaspēka trūkums, samērā zema darbinieku motivācija, kā arī zemais eksakto zinību absolventu īpatsvars universitātēs.
Arī izglītības sistēma Latvijā ir nekonkurētspējīga. Jau pirms Covid-19 krīzes starptautiski skolēnu spēju novērtējumi, piemēram, OECD PISA vērtējums, rādīja, ka izglītības kvalitāte Latvijā salīdzinājumā ar Ziemeļvalstīm būtiski iepaliek. Krīzes laikā Latvijas skolēni uz Eiropas fona pavadījuši salīdzinoši ilgu laiku, mācoties attālināti, kas, ņemot vērā mūsu skolotāju un jauniešu vājās digitālās prasmes, pasliktinās jau tā bēdīgos rezultātus.
Cerību stari atkopšanās periodā
Pieejamie plāni par Atveseļošanas un noturības fonda kā arī ES daudzgadu budžeta fondu izlietojumu liecina, ka aptuveni 10% no ienākošajiem ES fondu līdzekļiem tiks ieguldīti veselības un izglītības sistēmās. Daļa naudas tiks atvēlēta arī valsts pārvaldes sakārtošanai un likuma varas stiprināšanai. Šie līdzekļi, kā arī reformas, kas jau ir procesā, var palīdzēt risināt daļu no minētajām problēmām. Piemēram, administratīvi teritoriālajai reformai ir potenciāls veicināt publisko pakalpojumu kvalitāti un pieejamību. Izmaiņas ostu pārvaldības modelī, cerams, nodrošinās politisko neatkarību un lielāku caurspīdību līdz šim visai mīklainajā nozarē.
Izglītības satura reforma nākotnē var mazināt Latvijas skolēnu rezultātu atpalicību no reģiona kolēģiem un, iespējams, piesaistīt arī vairāk interesentu dabaszinātņu, matemātikas, inženierijas un IT jomās. Administratīvi teritoriālās reformas rezultātā varam cerēt arī uz uzlabojumiem veselības un izglītības sistēmu aspektos, kas atkarīgi no pašvaldībām. Jāturpina ir skolu tīkla sakārtošana, lai līdzekļu izlietojums būtu efektīvs, un būtu iespējams skolotājiem maksāt konkurētspējīgākas algas. Turklāt, jāveic reformas arī augstākajā izglītībā, lai radītu spēcīgas un konkurētspējīgas universitātes.
Svarīgi, lai atkopšanās un straujākas izaugsmes gadi, kas tuvākajā nākotnē tiek prognozēti neaizmiglotu politikas veidotājiem acis, un tie neieslīgtu pašapmierinātībā, jo darba strukturālo problēmu risināšanā Latvijā vēl ir daudz.
