Kaut kā izdzīvosim. Divus gadus
Swedbank ekonomisti Mārtiņš Kazāks un Lija Strašuna vakar mierināja, ka vēl pāris gadus Latvija varētu dzīvot apmēram tāpat, kā dzīvo tagad.
Situāciju Latvijā stabilizē un stabilizēs trīs ārēji faktori. Pirmkārt, izaugsme lielākajās un varenākajās Eiropas valstīs, kurās tāpēc varētu atrast noietu Latvijas eksportprecēm. Otrkārt, sarukums Ķīnā, kas dzen uz leju degvielas un citu izejvielu cenas. Treškārt, eiro pieejamība (Eiropas Centrālās bankas spēju emitēt naudu tagad vairs neierobežo drukāšanas mašīnu jauda, jo runa ir par bezskaidro naudu, kas rodas no ierakstiem bankas datorā) un lētums (gan zemas procentlikmes, gan maiņas kurss) dod cerības uz eksportu arī ārpus eirozonas un Eiropas Savienības. Papildu labums ir pārliecība, ka nav nekādu bažu par dotāciju saņemšanu no ES.
Swedbank ekonomisti ļoti skaidri un noteikti brīdināja nesaprast viņus tā, ka pasaulē ir sākušies Latvijas ekonomikai labvēlīgi procesi, kas Latvijas iedzīvotāju labklājību cels automātiski un neatkarīgi no Latvijas valdības, uzņēmēju un iedzīvotāju kopuma pūlēm, lai izmantotu to, ko principā varētu izmantot. Ja pietrūks pūliņu vai saprāta, tad nekas vairāk par nīkuļošanu Latvijā nenotiks. Tas arī ir varbūtīgākais Latvijas nākotnes scenārijs. Proti, ka pasaules procesi nedraud mūs izputināt. Šobrīd nav gaidāmi tādi satricinājumi pasaulē, kā bija 2008. gadā. Tad taču Latvijai uzvēlās ne Latvijā, bet ASV sākusies finanšu krīze, raksta NRA.lv.
M. Kazāks un L. Strašuna centās nepieminēt divus draudus, uz kuriem Latvija virzās tagadējā nīkuļošanas režīmā.
Pirmais, ka tagadējie, L. Strašunas speciāli komentētie, Latvijas valdības mēģinājumi ar šādu tādu nodoklīšu celšanas un jaunu nodoklīšu izdomāšanas palīdzību ieplānot Latvijas 2016. gada valsts budžetā valsts aparāta uzturēšanai minimāli nepieciešamos ieņēmumus neparedz valsts infrastruktūras uzturēšanu pat labo nodomu formātā. Par ļoti uzskatāmu piemēru šīs infrastruktūras sabrukumam kalpo tiltu stāvoklis, ko ceļu būves nozare demonstrē ar mērķi panākt lielākus valsts pasūtījumus ceļu un tiltu labošanai. Līdzīgi varētu uzrādīt jebkuru citu infrastruktūras segmentu.
Otrais, ka pašreizējā situācija kļūst par jaunu dzinuli emigrācijai. Vietējā mērogā valdība it kā speciāli tracina iedzīvotājus kaut vai ar sāls nodoklīša solīšanu tāpēc vien, ka kāds valdībā iesprucis miljonārs izdomājis, kā tieši viņš šo nodokli nemaksās: viņš ēdīs tikai veselīgās austeres bez sāls. Ārējos draudus, nevis glābiņu, sola ekonomiskās konjunktūras uzlabošanās Eiropas lielvalstīs. Dienvidzemju migrantu ekspansija varētu nevis likvidēt, bet palielināt pieprasījumu pēc eiropeiskas izcelsmes cilvēkiem, lai vizuāli mazinātu neeiropeisko cilvēku pieplūduma efektu.
Ekonomistu atbilde bija tāda, ka viņu paredzējumi attiecas tikai uz turpmākajiem diviem gadiem. Par 50–60 gadu veciem tiltiem ticamāk uzskatīt, ka vēl pāris gadus bez remonta tie noturēsies, nevis sabruks visi uzreiz. Vēl jo lielāka inerce ir demogrāfiskajiem procesiem. To rezultātu cilvēki pamana tikai tad, kad rezultāts ir kļuvis neatgriezenisks.
Arnis Kluinis
