Kāpēc tiesa pažēloja dzīvnieku mocītājus
Sabiedrības neizpratne par īpaši maigajiem sodiem nobadināto suņu lietā pamudinājusi tiesnešus sniegt skaidrojumus, vēl pirms tiek sagatavots pilnais spriedums. Tiesas ieskatā varmākas ir nevis ar nodomu līdz nāvei spīdzinājuši dzīvniekus, bet pieļāvuši bezdarbību, proti, nenodrošināja «pilnvērtīgu ēdināšanu un apkopi», vēsta NRA.lv.
Īpaši nežēlīgs noziegums pret dzīvām radībām, kas no šiem cilvēkiem bija pilnībā atkarīgas, tiek traktēts teju kā sīka nevērība, par ko pienākas simbolisks sods. Turklāt izdzīvojušā suņa mērdēšana netika vērtēta, tāpat kā divu apēsto kaķu nāve, kas lietā vispār nefigurēja. Kā pērnruden secināja Rīgas rajona tiesa – tiesnese lietā bija Inese Siliņeviča -, katrs apsūdzētais izdarīja mazāk smagu noziegumu, un piesprieda 250 stundas piespiedu darba Artūram Dzērvem, bet viņa šķirtajai sievai Milēnai Rubinovai-Dzērvei 120 stundas. Neatkarīgās rīcībā ir sprieduma anonimizētais teksts, un vairāki apsvērumi tajā šķiet vismaz diskutabli.
Dessildas ciešanas neskaitās
Tiesa konstatē, ka abi tiesājamie cietsirdīgi izturējās pret dzīvniekiem, tīši pārkāpjot vairākus Dzīvnieku aizsardzības likuma pantus un Ministru kabineta noteikumos ietvertās dzīvnieku labturības prasības, proti: «nenodrošināja suņiem nedz pilnvērtīgu ēdināšanu, nedz vienmēr brīvi pieejamu svaigu ūdeni, nedz vismaz 30 minūšu ilgu pastaigu ne retāk kā divas reizes diennaktī, atstāja suņus antisanitāros apstākļos, t.i. cietsirdīgi izturējās pret dzīvniekiem, radot tiem sāpes un ciešanas». Taču pie kriminālatbildības vainīgie saucami tikai saistībā ar prettiesiskajām darbībām pret suni Marko, «jo inkriminētais noziedzīgais nodarījums ir materiālais dabas un kriminālatbildība iestājas tad, ja dzīvnieks iet bojā». Marko no mērdēšanas badā un organisma totālas atūdeņošanās nomira. Dessilda izdzīvoja, taču tiesas ieskatā «apsūdzībā norādītās darbības pret suni Dessilda nav kriminālsodāmas pēc inkriminētā panta, jo apsūdzībā nav norādīts uz citiem Krimināllikuma 230. panta kvalificējošiem apstākļiem – sakropļojumu vai par dzīvnieka spīdzināšanu». Te jāatgādina, ka abi noziedznieki vienojās dzīvniekus nogalināt, nomērdējot viņus līdz nāvei, un tā neapstrīdami ir mokoša nāve. Lietā arī konstatēts, ka noziedznieki dažas reizes ieradušies apmeklēt dzīvoklī iespundētos dzīvniekus. Acīmredzot viņus interesēja, cik tālu pavirzījies nogalināšanas process.
Spīdzināšana nevērtētēja
Šī sevišķā nežēlība – dzīvnieku spīdzināšana vairāk nekā divu nedēļu garumā – tiesā netika vērtēta, un attiecīgi arī atbildību pastiprinoši apstākļi netika konstatēti. Toties tiesa atzina abu apsūdzēto atbildību mīkstinošu apstākli, proti, vaļsirdīgo atzīšanos un izdarītā nožēlošanu. Taisnība, arī apelācijas instancē pēdējā vārdā vainīgie pateica atbildību mīkstinošo burvju frāzi, kā to pamācīja advokāti: «Nodarīto nožēloju. Vainu atzīstu pilnībā.» Tā arī visa publiski paustā nožēla.
Protams, pirmās instances spriedums izraisīja sašutumu dzīvnieku mīļotāju un aprūpētāju aprindās. Patversmju vadītāji un veterinārārsti vērsās prokuratūrā, pieprasot spriedumu apstrīdēt, un tas arī tika izdarīts. Bet Rīgas apgabaltiesa pirmās instances spriedumu atstāja spēkā, turklāt vēl atbrīvoja Milēnu Rubinovu-Dzērvi no maksas par advokāta pakalpojumiem. Par tiem samaksās nodokļu maksātāji.
Tagad var vērtēt tiesu
Lietas iznākums dzīvnieku mīļotāju sabiedrībā ir izraisījis smagu vilšanos. Krimināllikuma 230. pants dzīvnieku mocītājiem paredz sodu amplitūdā no piespiedu darba līdz pat trim gadiem cietumā, bet smagākajos gadījumos vai ja noziegumu pastrādājusi personu grupa, līdz pat pieciem gadiem. Neatkarīgās izpētītā pēdējo gadu tiesu prakse liecina, ka biežāk piemērotais sods ir īslaicīga brīvības atņemšana, tas ir, ieslodzījums uz laiku līdz trim mēnešiem. Šķiet, jo nežēlīgāks noziegums, jo bargākam jābūt sodam. Šajā reizē tas ir ļoti maigs – ielu slaucīšana, tāpēc lūdzām apgabaltiesas skaidrojumu. Vaicājām arī, vai bērni var būt universāls arguments, lai izrādītu iecietību pret noziedzniekiem, un – vai suņu spīdzinātāji var būt labi vecāki. Galu galā – kāpēc tiesā netika pieaicināti liecinieki – veterinārārsti un policisti, kas varētu pastāstīt par nozieguma īpašo cietsirdību. Atbildes saņēmām, un tagad katrs var vērtēt, cik pārliecinoši bijuši tiesas apsvērumi.
«Tiesas sastāvs, kas Rīgas apgabaltiesā izskatīja apsūdzēto Artūra Dzērves un Milenas Rubinovas-Dzērves krimināllietu, uzskata par nepieciešamu izskaidrot sekojošo:
1. Apsūdzētajiem netika inkriminēta noziedzīga nodarījuma izdarīšana ar īpašu nežēlību – saskaņojot un apzināti plānojot to. Apsūdzība celta par bezdarbību – pilnvērtīgas ēdināšanas un apkopes nenodrošināšanu.
2. Krimināllikuma 455. panta trešā daļa noteic, ka tiesa nav tiesīga pēc savas iniciatīvas iegūt pierādījumus. Ne prokurors, ne citas procesā iesaistītās personas nav pieteikušas lūgumu aicināt lieciniekus, tai skaitā veterinārārstu.
3. Lietā nav ziņu par to, ka apsūdzētajiem būtu slikta attieksme pret bērniem.
4. Krimināllikuma 230. panta pirmā daļa paredz šādus pamatsodus – brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai piespiedu darbu, vai naudas sodu. Pirmās instances tiesa ir izraudzījusi pantā paredzēto sodu.
5. Tiesa nav paudusi viedokli, ka soda izvēles galvenais arguments ir tas, ka Milenai Rubinovai-Dzērvei ir trīs mazgadīgi bērni un Artūram Dzērvem četri mazgadīgi bērni. Apelācijas tiesas nolēmumā tiks norādīti visi motīvi, kuru dēļ pirmās instances tiesas spriedums tika atstāts negrozīts.
6. Krimināllikuma 566. panta pirmā daļa noteic, ka tiesas izmeklēšana apelācijas instances tiesā notiek sūdzībā vai protestā izteikto prasību apjomā un ietvaros. Jauni pierādījumi, kas attiecas uz izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un apsūdzēto personībām, apelācijas tiesā netika iesniegti. Pirmās instances tiesa, nosakot apsūdzētajiem sodu, ir ņēmusi vērā Krimināllikuma 35. pantā noteiktos soda mērķus un Krimināllikuma 46. pantā soda noteikšanas vispārīgos principus.»
(Tiesneši: Žaneta Vēvere, Ludmila Poļakova un Juris Stukāns)
Imants Vīksne
