Kādai būt atjaunojamās enerģijas politikai Latvijā?
Pērn cilvēces radītie CO2 izmeši jau pārsniedza visus rekordus un kopumā veidoja 30,6 gigatonnas. Tā ziņo Starptautiskās enerģijas aģentūra (International Energy Agency – INE).
Savukārt eksperti brīdina, ka šāds izmešu daudzums līdz 2020. gadam neļaus noturēt Zemes temperatūras pieaugumu divu grādu robežās, par ko valstu līderi vienojās 16. ANO Klimata izmaiņu konferencē, raksta LV.LV.
Lai īstenotu šo plānu, ikgadējo izmešu daudzums nedrīkst pārsniegt 32 gigatonnas. Kā liecina INE pētījumi, CO2 izmešu pamatu veido ogļu sadedzināšana (36%), otro vietu ieņem nafta (arī 36%) un trešo – gāze (20%). Visvairāk izmešu, aptuveni 40%, rada attīstītās industriālās pasaules valstis. Kaut arī ekonomiskās krīzes dēļ šis daudzums bija samazinājies, starpību ar uzviju kompensēja Ķīna un Indija. Tieši tāpēc arvien aktuālāka kļūst zaļās ekonomikas problēma.
Latvija jaunu izvēļu priekšā
Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija rīkoja diskusiju par atjaunojamo energoresursu politikas veidošanu un zaļās ekonomikas pienesumu tautsaimniecībai, kurā piedalījās atbildīgo iestāžu pārstāvji, kā arī Latvijas un Lielbritānijas enerģētikas eksperti.
Atklājot diskusiju, komisijas priekšsēdētāja biedrs Arvils Ašeradens uzsvēra: “Latvijai šobrīd skaidri jāformulē sava atjaunojamās enerģijas politika, jo, pēc dziļās ekonomiskās krīzes ieejot jaunā izaugsmes ciklā, esam izvēļu priekšā par to, kā nodrošināt ekonomisko attīstību. Tās ir jaunas iespējas, jo atjaunojamo energoresursu tirgus strauji aug, dodot iespēju attīstīt jaunas uzņēmējdarbības idejas un rast jaunus ekonomiskās attīstības veidus.”
Lai arī cik paradoksāli izklausītos, mūsu valsts šobrīd ir viena no līderēm atjaunojamo energoresursu (AER) izmantošanā Eiropas Savienībā. Mūsu galvenā bagātība ir lielās hidroelektrostacijas, kas jau pirms daudziem gadiem uzbūvētas uz Daugavas. Tās kopumā dod vairāk nekā 93% AER enerģijas gala patēriņā. Atlikušos nepilnus septiņus procentus veido enerģija, kuru iegūst no biogāzes, vēja, biomasas, mazajiem HES un citiem avotiem. Tieši šo avotu attīstības stratēģija atrodas likumdevēju un valsts institūciju uzmanības centrā.
Latvijā atbilstoši ES Direktīvai 2009/28/EK ir sagatavots Atjaunojamās enerģijas likuma (AEL) projekts, kura mērķis ir veicināt vietējo AER izmantošanu tautsaimniecības vajadzībām, noteikt stabilu ilgtermiņa investīciju vidi atjaunojamās enerģijas ražošanai, lai līdz 2020. gadam atjaunojamās enerģijas īpatsvars kopējā bruto enerģijas gala patēriņā sasniegtu vismaz 40% (pašlaik aptuveni 30%) un turpmāk pakāpeniski pieaugtu (AEL 2. pants). Šis likums diemžēl vēl arvien ir pilnveidošanas stadijā.
Šajā politiskajā un tiesiskajā ietvarā iekļauts arī likumprojekts “Grozījumi Enerģētikas likumā”, “Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā”, “Grozījumi Biodegvielas likumā” un citi likumdošanas akti.
Taču kopumā Latvijā nav koordinētas politikas šo rādītāju ieviešanā, jo tie atrodas dažādu resoru pārziņā, uzskata deputāts Einārs Cilinskis. Neapšaubāms ir arī fakts, ka šo rādītāju ieviešanas metodes ietekmē citus svarīgus tautsaimniecības jautājumus: energoresursu cenas, inflāciju un enerģētisko drošību.
Līdzšinējās AER politikas trūkumus deputāts saskata atbalsta mehānismu nestabilitātē, plānveida pieejas trūkumā, institucionālā sadrumstalotībā, politiskā korupcijā un “Gazprom” lobija ietekmē.
Arī Rīgas Tehniskās universitātes profesore Dagnija Blumberga pauda viedokli, ka patlaban Latvija savus resursus neizmanto pietiekami, tāpēc politikas instrumentu uzlabošanai un ministrijas ierēdņu profesionālās kvalifikācijas celšanai jāņem talkā ārvalstu pieredze.
Nākotnes vīzija – zaļa ekonomija
Nākotnes AER politikas pamatprincipiem ir jāatbilst vairākiem kritērijiem, teica deputāts E. Cilinskis. “Tā nedrīkst būtiski ietekmēt tarifus un inflāciju. Šim procesam ir jāsekmē jaunu darba vietu veidošana, importa un eksporta bilances uzlabošana, zaļās ekonomikas attīstība un līdz ar to ražošanas konkurētspējas paaugstināšana. AER izmantošanai ir jābūt ilgtspējīgai ar mazu ietekmi uz vidi un bioloģisko daudzveidību.”
Pēc deputāta domām, šiem principiem atbilst zaļā ekonomija, kura balstīta uz zemām oglekļa emisijām un resursu efektīvu izmantošanu, kas rada izaugsmes potenciālu un jaunus risinājumus.
Jāatzīmē, ka zaļās industrijas inovāciju eksports ieņem arvien ievērojamāku vietu pasaules tirdzniecības bilancē. Kā piemērus var minēt Dāniju, Vāciju, kā arī citas valstis.
Dānijā vēja enerģijas nozare tiek veidota kompleksi – sākot ar jauno tehnoloģiju attīstīšanu, eksportēšanu, līdz pat vēja enerģijas ražošanai. Rezultātā ap 20% Dānijas elektroenerģijas patēriņa nodrošina vēja enerģija, un papildus šī valsts gada laikā eksportē enerģijas ražošanas tehnoloģijas aptuveni 7 mljrd. eiro vērtībā (9,2% no preču eksporta).
Savukārt biogāzes ražošanā Dānijā līderis ir uzņēmums “Lemvig Biogas”. Tas siltuma un enerģijas iegūšanai izmanto kūtsmēslus apmēram no 75 zemnieku saimniecībām, kā arī rūpnieciskās ražošanas atkritumus. Rezultāti ir ekonomiski izdevīgi gan ražotnei, gan siltuma patērētājiem. Turklāt ir papildu ieguvumi, piemēram, tiek sadalītas piesārņojošās vielas un samazinās siltumnīcefekta gāzu emisija.
Izmantojot iegūto biogāzi, ik gadu tiek saražots 21 milj. kWh elektroenerģijas. Šo enerģiju pārdod vietējiem elektrotīkliem. Papildu siltumenerģija no gāzes ražotnes dzesēšanas sistēmas pārsniedz 18 milj. kWh gadā. Šo siltumu piegādā “Lemvig Biogas” termocentrāles klientiem – vairāk nekā tūkstotim mājsaimniecību.
Ņemot vērā panākumus AER industrijā, Dānijas valdība ir iecerējusi līdz 2050. gadam vispār atteikties no fosilā kurināmā izmantošanas.
Lai veicinātu zaļās enerģētikas attīstību Latvijā, Atjaunojamās enerģijas likuma vietā ir jāizstrādā zaļās ekonomikas likums, uzskata E. Cilinskis. Tam jāaptver visi posmi no resursu izpētes līdz enerģijas un iekārtu ražošanai. Šā likuma ietvaros ir jāveido institucionāla sistēma, kas garantētu ekspertu iesaisti, jo ņemt par pamatu politiskus risinājumus būtu kļūda.
Britu pieredze
Komisijas sēdes laikā Lielbritānijas pārstāvji dalījās pieredzē par normatīvo aktu bāzes izstrādi zaļās enerģijas jomā, kas šobrīd ir viena no progresīvākajām un strukturētākajām pasaulē. Lielbritānijā atjaunojamo energoresursu politika tiek uzlūkota kā joma, kas var radīt darba vietas un veicināt jaunu tehnoloģiju ražošanu. Lielbritānija izvirzījusi ambiciozus mērķus krasi samazināt CO2 emisijas, un šajā procesā pienesums būs jādod visiem tautsaimniecības sektoriem, informēja Lielbritānijas Ārlietu ministrijas Eiropas zaļās izaugsmes nodaļas vadītājs Mets Džeksons.
Lielbritānijas zaļās enerģētikas sektorā tiek apgrozīti vairāk nekā 100 mljrd. mārciņu, un ik gadu šī summa pieaug aptuveni par četriem procentiem. Šajā jomā Lielbritānijā nodarbināti aptuveni miljons cilvēku, un līdz 2015. gadam tiks radīts vēl 400 tūkst. jaunu darba vietu.
“Raugoties uz klimata pārmaiņām, mēs saskatām veselu virkni risku,” brīdināja M. Džeksons. “Piemēram, ļoti iespējams, ka visai drīz mums būs vairāk jāmaksā nevis par apkuri, bet gan telpu atdzesēšanu. Šāds izaicinājums neapšaubāmi ietekmēs visu valsts infrastruktūru, tostarp mājokļu izmaksas. Pēc Starptautiskās enerģijas aģentūras (International Energy Agency) datiem, klimata pārmaiņu mīkstināšanai ik gadu cilvēcei vajadzēs tērēt apmēram 500 mljrd. dolāru. Turklāt šī summa arvien pieaugs.
Lielbritānijā 2008. gadā tika pieņemts Apvienotās Karalistes klimata pārmaiņu likums (UK Climate Change Act). Iniciatīva par šāda likuma nepieciešamību nāca no pilsoniskās sabiedrības. Parlaments saņēma aptuveni 45 tūkst. vēstuļu ar prasību rīkoties. Rezultātā šo likumu pieņēma ar 463 balsīm “par” un tikai trīs deputāti balsoja pret.
Jāatzīst, ka šā likuma pieņemšana risina ne tikai vides, bet arī ekonomikas jautājumus, atzina M. Džeksons. “Likums nosaka vairākus mērķu sasniegšanas ietvarus. Vispirms tā ir izmešu pārvaldība valstiskā līmenī – no 695 milj. t CO2e (oglekļa dioksīda ekvivalents – red.) izmešu 2006. gadā mums tie ir jāsamazina līdz 159 milj. t 2050. gadā.”
Lielbritānijā atbilstoši likumam ir izveidota Klimatu pārmaiņu komisija (Committee on Climate Change), kuras uzdevums ir neatkarīga šīs jomas uzraudzība un valdības darba izvērtēšana. Tai ir arī savs budžets. Piemēram, šā gada jūnijā komiteja ir sagatavojusi vairākas rekomendācijas, kuras ietekmējušas valdības politiku. Jāpiebilst, ka krīzes rezultātā ievērojami samazinājās izmešu daudzums, un tika pieņemts šo starpību investēt nākotnes CO2e plānā.
Lielbritānijā ir ieviesti arī jaunu ēku būvniecības energoefektivitātes standarti, tiek veidota jauna lauksaimniecības politika, popularizēti elektriskie automobiļi. Tieši tāpēc Lielbritānija nosaka visai ambiciozus mērķus, lai sasniegtu augstākus rezultātus. Ir izstrādāts tā dēvētais Oglekļa plāns, kas koordinē valdības darbu un nosaka dažādu pasākumu īstenošanas termiņus. “Tas tiek regulāri papildināts un atjaunots, un plāna mērķis ir līdz 2020. gadam radīt ceturtdaļu miljona jaunu darba vietu. Mūsu nodoms ir arī attīstīt dažādas zaļās enerģijas tehnoloģijas. Viens ir skaidrs, ka izmaiņas ir nepieciešamas visos ekonomikas sektoros, lai mazinātu klimata pārmaiņu spiedienu uz iedzīvotājiem,” teica M. Džeksons.
Diemžēl Latvijā, kura ir relatīvi labākā situācijā nekā Lielbritānija, valdības oficiālās politikas līmenī vides aizsardzība un zaļā enerģētika mums nav šķitusi prioritāra, diskusijā atzina A. Ašeradens. “Tajā pašā laikā, it īpaši sabiedriskajā līmenī, mēs redzam vēlmi attīstīt zaļos projektus. Tieši šīs sabiedriskās kustības ir zaļo ideju virzītājspēks. Piemēram, jaunie cilvēki runā par zaļo dzīves veidu, veido energoefektīvus mitekļus. Latvijai ir liels neizmantots potenciāls energoefektivitātes jomā, jo īpaši saistībā ar siltuma patēriņu.”
Deputāts arī uzsvēra, ka energoefektivitātes paaugstināšanas un finansējuma pieejamības jomās, kā arī ekspertu līmenī būtu lietderīgi veidot ciešāku sadarbību ar Lielbritāniju.
