Kā Cēzars sabiedriskās attiecības lietoja
Esam radināti pie domas, ka vēsturiskiem notikumiem ir hronoloģiska secība. Tas nozīmē, ka kaut kad tas vai cits ir noticis pirmo reizi. Pirmo helikopteru uztaisīja tad un tad, bet pirmās tvaika mašīnas izgudroja tad. Šodien mēs zinām, ka pirmais, kas mēģināja uztaisīt (vai vismaz uzrasēt) helikopteru bija viduslaiku mākslinieks Leonardo da Vinči, bet pirmo tvaika mašīnu izgudroja grieķu zinātnieks Hērons jau pirmajā gadsimtā.
Tas nozīmē – lietas, ko uzskatām par izgudrotām pēdējos gadsimtos, patiesībā ir cilvēces prātus nodarbinājušas jau ļoti sen. Tikai, iespējams, tām nebija vēl izdomāti atbilstoši nosaukumi un termini, kas valodas attīstības rezultātā tik tiešām ir radušies dažos pēdējos gadsimtos. Un tādēļ mēs kļūdaini pieņemam, ka termina izdomāšana arī ir kādas lietas vai parādības rašanās laiks.
Līdzīgi, manuprāt, ir ar tādiem salīdzinoši jauniem jēdzieniem kā „sabiedriskās attiecības” un „propaganda”. Lai gan tiek uzskatīs, ka sabiedriskās attiecības ir radušās 19.gs. un attīstījušās 20.gs sākumā, domāju, ka vēlme ietekmēt sabiedrisko domu ir eksistējusi kopš pašiem cilvēces pirmsākumiem. Sāksim ar to, ka termins „propaganda” pirmo reizi tika lietots 1622.gadā, kad pāvests Gregors XV, noraizējies par protestantisma lielo izplatību, radīja „congregatio de propaganda fide”, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē „institūcija ticības izplatīšanai”. Tomēr tas nozīmē arī vēl kaut ko. Proti, ka termins tika izdomāts, lai apzīmētu kaut ko tādu, par ko pāvests un viņa līdzgaitnieki jau zināja, un kam vienkārši bija vajadzīgs nosaukums, lai to būtu vienkāršāk pielietot praksē.
Savukārt to, ka propagandu vēlāk pārsauca par sabiedriskajām attiecībām arī var uzskatīt jau par pierādītu faktu. Galu galā – to atzīst pat šī termina izgudrotājs un viens no sabiedrisko attiecību profesijas pamatlicējiem Edvards Luiss Berneizs (Edward Louis Bernays).
Būs tikai loģiski, ja pieņemsim, ka sabiedriskās domas ietekmēšanu izdomāja pārtaisīt par biznesu tieši 20.gs. Tomēr tas vēl nebūt nenozīmē, ka šī parādība cilvēcei nav bijusi zināma agrāk. Domāju – gluži otrādi – sabiedriskās attiecības un propagandu cilvēce ir izmantojusi vēl ilgi pirms šo abu terminu rašanās. Un, lūk, tam būs viens pierādījums.
Relīzes no kaujas lauka
Pirmais Romas imperators Gajs Jūlijs Cēzars savas „Piezīmes par Gallu karu” sarakstīja nebūt ne cēlu vai vēsturiskas piemiņas nolūku vadīts. Tas bija vistīrākais propagandas un PR materiāls plašām tautas masām. Faktiski, tādas kā preses relīzes no kaujas lauka, kuru mērķis bija popularizēt Romas impērijas galvaspilsētā Cēzara vārdu, viņa paša prombūtnes laikā. Sakot mūsdienu terminiem – veidot Cēzara tēlu, nostiprinot viņa atpazīstamību un popularitāti tautas masu apziņā. Tā bija efektīva, īsta sabiedrisko attiecību kampaņa, kas tika izplānota, lai bruģētu ceļu uz varu, pie reizes atbildot viņa politiskajiem pretiniekiem un konkurentiem.
Laikā, kad dzīvoja Cēzars (104. – 44. gads p.m.ē.) nebija nedz laikrakstu, nedz telefona, nedz telegrāfa, nedz interneta, nedz arī twitter’a, ar kuru palīdzību varētu ātri sagatavot un operatīvi izplatīt vajadzīgo informāciju plašai sabiedrībai. Tāpēc topošā imperatora pretinieki izdomāja viltīgu gājienu. Viņi radīja situāciju, kad Cēzaram nācās izvēlēties starp vairākām politiskās karjeras turpināšanas iespējām.
Kārdinošākā un vienlaikus bīstamākā no tām bija pārvaldīt un paplašināt provinci Gallijā (59. – 51. gads p.m.ē.). Tiesa, panākumu gadījumā tas Cēzaram atnestu cieņu un bagātību, bet arī ne vairāk, jo tajā laikā reālā politiskā vara piederēja tiem politiķiem, kuri atradās pašā Romas pilsētā. Respektīvi – tiem, kas varēja nepastarpināti, klātienē ar savu darbību ietekmēt Romas pilsoņus un valsts politisko dzīvi. Galu galā – ko gan viņiem varētu nodarīt tāds Cēzars, kurš atrodas simtiem jūdžu no galvaspilsētas, un par kura panākumiem vai sasniegumiem lielā mērā zinās tikai Senāts un atbildīgie ierēdņi? Kā jau saprotams, šis pats Senāts tad arī interpretēs plašākai sabiedrībai Cēzara sasniegumus vai neveiksmes.
Savukārt Cēzars izrādījās tālredzīgāks. Viņš nolīga speciāli sagatavotus oratorus, kas Romas galvaspilsētas ielās tautai lasīja priekšā veselas nodaļas no „Piezīmēm par Gallu karu”, tādā veidā nodrošinot, ka pilsoņi uzzina „faktus” no pirmavota, paša Gaja Jūlija Cēzara pierakstiem. No propagandas un sabiedrisko attiecību viedokļa raugoties, tas nozīmēja, ka faktiski topošais Romas imperators radīja sev iespēju sasniegt mērķauditoriju apejot oficiālos informācijas kanālus.
Pasniegt ziņas par saviem panākumiem tādā veidā un gaismā, kādā tās kalpos paša Cēzara, nevis viņa pretinieku un politisko konkurentu interesēm. Domāju, ka informācija, kas ar šāda „tautas radio” un baumu palīdzību izplatījās daudz ātrāk un iedarbojās efektīvāk, vēlāk nospēlēja nebūt ne pēdējo lomu Cēzara tēla veidošanā.
Sevišķi, kad viņš ar karaspēku stāvēja pie Romas impērijas galvaspilsētas vārtiem, bet politiķiem vajadzēja izlemt, atdot vai neatdot Cēzaram varu pilsētā un valstī.
Kā to vēl nosaukt, ja ne par sabiedrisko attiecību kampaņu, kuras mērķis bija informēt Romas tautu par Cēzara panākumiem kara laukā un provinces pārvaldīšanā. Mēs to šodien droši vien smalki nodēvētu par „word-of-mouth marketing” (jeb kā es to saucu – vienkārši par „baumu mārketingu”), bet vai tad nav vienalga kā mēs to saucam, ja rezultāts ir sasniegs un vara Romā iegūta?
PR paņēmieni un „iespaidīgā” statistika
Par Cēzara propagandas stilu mēs varam spriest daudzās Gallu kara apraksta vietās. Sākumā gan liekas dīvaini lasīt it kā paša topošā imperatora sarakstītās piezīmes, kur nezin kāpēc par Cēzaru tiek runāts trešajā personā: „Cēzars nolēma…, Cēzars pavēlēja…, Cēzars ieradās…” utt. Piezīmēm taču it kā vajadzētu būt paša rakstītām. Protams, ir ļoti iespējams, ka piezīmes tika diktētas. Iespējams, ka tās tehniski rakstīja kāds cits, bet Cēzars tikai rediģēja jau gatavu tekstu.
Iespējams, ka tā vienkārši ir šim laikam raksturīga literārās izteiksmes forma, kurā vienkārši bija pieņemts rakstīt. Taču, ja tā, tad tas bija Cēzaram ļoti izdevīgi. Jo lasot šo darbu rodas iespaids, ka lasītāja priekšā ir nevis kaut kādas vēsturiskas piezīmes, tehniski precīza un kaut cik objektīva informācija, bet gan drīzāk kaut kas līdzīgs mūsdienu preses relīzēm vai ziņu rakstiem, kurus gatavojis profesionāls tā laika žurnālists vai PR speciālists.
Turklāt es teiktu, ka šis rakstītājs ir bijis pat ļoti, ļoti tendenciozs. Piemēram, kara ar Helvētiem rezultāta cipari jau vien aizrauj:
„Helvētu [izpostītajā] nometnē atrada un Cēzaram atnesa plāksnes, uz kurām grieķu burtiem bija rakstīts, cik pavisam atstājuši savu zemi — atsevišķi ieročus nest spējīgie, atsevišķi bērni, veci cilvēki un sievietes. Helvētu bija 263 000, lulingu 36 000, latovīku 14 000, rauriku 23 000, boju 32 000. No tiem ieročus nest spējīgi bija kādi 92 000, bet pavisam kopā kādi 368 000. Pēc saskaitīšanas, ko pavēlēja izdarīt Cēzars, mājās atgriezās 110 tūkstoši.”
Lieliski pakaroja gallu zemē, vai ne? Ņēma un izgrieza 258 000 vienā piegājienā (sievietes, bērnus un vecos ieskaitot). Un ar to Cēzara uzvaras gājiens Gallijā tikai sākas. Tāpēc es mazliet atļāvos parēķināt un secināju, ka savu miljonu, pusotru vai pat veselus divus (lai vēsturnieki mani pielabo) viņš šajā teritorijā astoņu karošanas gadu laikā nogalēja tā kā likts. Bez nekādām modernajām tehnoloģijām, elektronikas, raķetēm, gāzes kamerām, pulvera šaujamieročiem un citām ierīcēm, kas mūsdienu karotājiem atvieglo šo pasākumu. Protams, ja ticam Cēzara piezīmēm uz vārda.
Iekarotie ir „paši vainīgi”
No otras puses skatoties, nevajag domāt, ka Cēzars savās piezīmēs primitīvi plātās ar personīgo nežēlību, asins upēm vai nelietību. Gluži otrādi, visi iekarotie konsekventi ir „paši vainīgi”. Tie vai nu pirmie uzbrūk, vai izaicina „miermīlīgo” Romas tautas provinci, vai arī kā citādi uzprasās uz nepatikšanām. Un nav arī tā, ka romieši aizmirst aiziet no uzvarēto tautu teritorijām. Viņi tur paliek, lai uzturētu mieru un kārtību, kā arī aizstāvētu šīs tautas pret naidīgi noskaņotajiem kaimiņiem.
Viens no iemīļotākajiem kara sākšanas iemesliem ir Romas provinces kaimiņu, kāda valdnieka pakļauto tautu sūdzības par netaisnībām, kas tiem jāpacieš. Tieši tā sākas karš ar ģermāņu valdnieku Ariovistu, kurš „netaisni” valda pār ēduju tautu. Kad ēduji ir pasūdzējušies par Ariovista augstprātību un nežēlību, Cēzars ģermāņu valdniekam izvirza vairākas prasības, lai it kā tā valdīšanu padarītu taisnīgāku ēdujiem. Taču pat paviršam lasītājam ātri vien kļūst skaidrs, ka praktiski tās ir neizpildāmas. Tāpēc ir tikai loģiski, ka Ariovists atsakās izpildīt Cēzara ultimātu. Toties, tas ir iegansts, lai sāktu karu, kurā romieši ar Cēzaru priekšgalā, protams, varonīgi uzvar.
