IZM demonstrē nespēju diskutēt ar nozares pārstāvjiem
Pēdējā laikā asas diskusijas izsaukusi Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) iecere reorganizēt Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju (RPIVA), pievienojot to Latvijas Universitātei (LU). Kamēr Izglītības un zinātnes ministrija skaidro, ka tas nepieciešams, lai veiktu resursu koncentrāciju un panāktu iespējami efektīvu valsts budžetu līdzekļu izmantošanu, reformu pretinieki pauž sašutumu, ka augstskolas reorganizācija sagrauj sasniegto pedagoģijas izglītībā Latvijā. Vēl lielāku neizpratni raisa fakts, ka IZM lēmums ir sasteigts un nesniedz loģiskus argumentus. Papildus tam, ministriju, šķiet, neuztrauc arī pārmetumi par sociālā dialoga trūkumu ar iesaistītajām pusēm, jo kā iespējams virzīt reformas, kuru nepieciešamību ministrija nespēj pamatot?
Kā šā gada 1. februāra LTV raidījumā “Tieša runa” norāda Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas Kuldīgas filiāles vadītāja Ruta Karloviča, arvien rodas pārliecība, ka reformām, kuras virza IZM, absolūti nav nekādas saistības ar augstskolu un akadēmiju, iespējams pat ne ar izglītības jomu. Drīzāk ar neizdarītu darbu ātru seku likvidēšanu. “Šinī gadījumā par neizvērtēto, nesamazināto studiju programmu skaitu, un tas iespējams ir tāpēc, lai uzsāktu Eiropas naudas apguvi. Smeļoties ūdenim mutē, ir kaut kas jādara. Es uzskatu, ka izvēlēts ļoti primitīvs variants no ministrijas puses, tehniski tiek izmantots pātagas variants, Izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska vārdiem sakot, un tiek samazinātas studiju programmas vai pareizāk sakot – likvidēta augstskola, iegūstot apmēram 10% studiju programmu samazinājumu. Un, ja mēs runājam par šo, tad tas tiešām ir ļoti nepadarīts mājasdarbs, ne tikai izvērtējot studiju programmu dublēšanos, bet arī izvērtējot katras augstskolas sūtību. Ar to varbūt vajadzēja arī sākt, un tad reformu ceļš noteikti būtu noticis daudz savādākā formātā, bet šobrīd var teikt, ka darbs nav izdarīts. Vēl jo vairāk, šajā sakarā, ja mēs ķeramies klāt pie programmu izvērtēšanas vai samazināšanas, tad man rodas jautājums par konkrēto pieeju, kad tikko LU ir atvērta tāda studiju programma kā Viesnīcu un restorānu servisa tūrisma un atpūtas organizācija, kas dublēsies 11 augstskolās. Un tūlīt sāksies budžeta vietu pieprasījums, un ko tas nozīmē? Kā to var komentēt?”
Apgāžams ir arī ministra Šadurska arguments, ka no divām ļoti labām augstskolām tiks iegūta viena izcila. Kā norāda Karloviča, nav nekāda pamatojuma apgalvot, ka RPIVA būtu iegūstama mazāk kvalitatīva izglītība. Savukārt runājot par Latvijas Universitāti, tajā Pedagoģijas fakultāte pastāv jau 35 gadus un desmit gadu laikā tajā ir novērojams pamatīgs kritums. Arī ministra apgalvojumi, ka akadēmijas vidējais izcilības rādītājs ir zemāks par LU nav patiess un būtībā apmelo akadēmijas sasniegumus.
Akadēmijas mācībspēki un studenti pauž neticību arī ministra solījumiem gan attiecībā uz iespēju RPIVA studentiem pabeigt studijas savā izvēlētajā programma, gan runājot par reģionu filiāļu saglabāšanu. Arī īsais reformu sagatavošanās posms ir viens no iemesliem, kāpēc reorganizācija netiek atbalstīta, piemēram, no Latvijas Studentu apvienības (LSA) puses.
Kā raidījumam norāda LSA prezidente Maira Belova, LSA nevar atbalstīt pašreiz iesniegto reformu dokumentu, jo tajos ir virkne nepilnību. “Vēlos uzsvērt to, ka no LSA puses mēs vienmēr iestājamies par konkrētu plānu, konkrētām reformām, lai būtu saprotams, kāds ir, pirmkārt, mērķis, otrkārt, pamatojums un, treškārt, uz ko tad mēs konkrēti virzāmies. Šobrīd IZM veiktā reforma saistībā ar RPIVA reorganizāciju, konkrētāk minot – īstenībā likvidāciju, kā dokumentos šobrīd ir minēts, nav īsti izdiskutēts ar visām iesaistītajām pusēm. Par to liecina gan paustās pretenzijas, ko šobrīd vairāki nozares pārstāvji ir izteikuši, gan arī informācija, kas ir pieejama publiskajos medijos, kur janvāra sākumā no IZM tā informācija bija citādāka, nekā tā ir šobrīd, laika gaitā viņa mainās…’’
Akadēmijas reorganizācijas ilgtermiņa mērķis nav saprotams un netieši arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja Ilze Viņķele (Vienotība) atzīst, ka process ir sasteigts un paviršs, norādot, ka viņa ministra vietā būtu ilgāk veikusi sagatavošanās procesu, tai skaitā veltījusi vairāk laika diskusijām un skaidrojusi reformu nepieciešamību. Lai arī ministrs Šadurskis solījis, ka izglītības reformas nenotiks sprādzienveidīgi, tostarp notiks izvērtēšana un sarunas ar iesaistītajām pusēm, realitāte rāda pavisam citādu ainu. Lai arī ministrs atrunājas ar to, ka par RPIVA reorganizāciju runāts jau pāris gadus atpakaļ, tas nemaina faktu, ka diskusijas tā arī nav notikušas un šobrīd reformas tiek virzītas sasteigti, pilnībā neieklausoties citu viedokļos.
Kā norāda Augstākās izglītības padomes (AIP) priekšsēdētājs Jānis Vētra, galveno reformu cietēji beigu beigās būs studenti, kuri pēc būtības būs absolvējuši likvidētu akadēmiju. “Domāju gan psiholoģiski, gan emocionāli, tas ir ļoti svarīgs aspekts, kas jāņem vērā šajā brīdī, jo, protams, nākošā gada absolventi būs absolvējuši LU, ja notiek šī pievienošana. Bet šī gada, pagājušā gada – viņiem ir diploms no augstskolas, kura ir likvidēta. Bet iemesls šim visam pasākumam, citu jau iemeslu grūti atrast, tas ir resursu trūkums augstākajā izglītībā, jo jākonsolidē kaut kas ir tad, kad trūkst resursu un mērķis, acīmredzot, tomēr ir nodrošināt augstāko izglītību ar esošajiem resursiem. Tā mēs to varētu formulēt. Ja resursi ir tik, cik ir, tad ir kaut kas jādara, lai ar esošajiem resursiem augstākā izglītība būtu nodrošināta. Un attiecībā konkrēti par RPIVA, tad man ir tomēr jāatsaucas uz AIP vēl pirms 3 gadiem apstiprināto augstākās izglītības attīstības koncepciju, par ko mēs vienojāmies, un tā bija samērā plašas diskusijas rezultātā, ka tomēr Latvijai vēlamākais modelis, kas vēsturiski arī ir veidojies, ir, ka valsts augstskolu sistēma ir iekšēji nekonkurējoša sistēma, kuru veido specializētas augstākās izglītības institūcijas!’’
Ministrs Šadurskis gan pauž pārliecību, ka respektablu iestāžu lēmums neatbalstīt RPIVA reorganizāciju, nav noteicošais un, ja arī no abām institūcijām būs negatīvi lēmumi, ne vienmēr vairākuma viedoklis ir bijis pareizs, tādējādi skaidri liekot noprast, ka IZM nemaz netaisās ieklausīties sociālajos partneros un beigās tik un tā plāno rīkoties pa savam.
Pašsaprotami rodas jautājumus, uz kādu reformu mēs galu galā varam cerēt? IZM lēmumiem vajadzētu kalpot par virzītāju tam, kā sakārtot augstākās izglītības sistēmu un celt tās kvalitāti, nevis, kā tas notiek pašlaik, kad ar vienu reorganizāciju tiek sagrauta veiksmīga augstskola un nav arī pārliecības, ka ar šo viss beigsies. Gluži neizprotams ir fakts, ka, dzīvojot demokrātiskā valstī, par RPIVA likteni lemj tikai IZM. Pareizāk sakot, ir jau izlēmusi, kas vēlreiz apliecina to, ka ministrija nespēj diskutēt ar nozares pārstāvjiem un nevēlas ieklausīties citu viedokļos, tādējādi graujot priekšstatu par IZM, paša ministra un tā pārstāvētās partijas “Vienotība” virzīto reformu patieso mērķi.
