Globālā klimata politika balstās uz nezinātniskām atziņām
Septembra beigās miljoniem skolēnu Indijā, Spānijā, Itālijā, Zviedrijā, Dānijā, Somijā, Portugālē, Vācijā, Čīlē, Argentīnā un Kanādā piedalījās protestos, aicinot savu valstu valdības izsludināt ārkārtas stāvokli klimata jomā. Daudzās valstīs, sākot ar Lielbritāniju un noslēdzot ar Māršala salām, kas atrodas Klusā okeāna centrālās daļas plašumos, parlamenti un valdības nāca pretim skolēnu bažām un pieņēma rezolūcijas un lēmumus, izsludinot vietējās nacionālās klimata krīzes, raksta NRA.lv.
Tā kā plašajā klimata pārmaiņu histērijā aktīvi iesaistījās Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs, vairāki simti vadošo pasaules zinātnieku (tostarp 45 profesori no ASV universitātēm) šī gada 23. septembrī parakstīja vēstuli Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, aicinot diskusijā par klimata pārmaiņām uzklausīt ne tikai histērijas un baiļu pārņemtos skolēnus, bet arī zinātniekus, kuru pētījumu rezultāti atšķiras no ANO klimata konferencē sludinātajām prognozēm.
Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram tika izteikts aicinājums 2020. gadā sarīkot zinātnieku diskusiju par klimata pārmaiņām bez politiķu un vides aktīvistu iesaistīšanas, īpaši tāpēc, ka daudzi vadošie savu nozaru zinātnieki vienojās kopīgā vēstījumā, ka pašlaik nekādu globālu ārkārtas klimata pārmaiņu apstākļu nemaz nav.
Kopējā deklarācijā tika izteikti seši punkti:
1) Sasilšanu izraisa gan dabiski, gan arī antropogēnie faktori;
2) Sasilšanas ātrums ir daudz lēnāks par publiskotajām prognozēm;
3) Klimata politika balstās uz patiesībai neatbilstošu modeļu izmantošanu;
4) Oglekļa dioksīds ir nepieciešams augu valstībai, tāpēc bez tā nav iespējama dzīvās dabas daudzveidība Zemes;
5) Globālā sasilšana nav palielinājusi dabas katastrofu skaitu;
6) Veidojot klimata politiku, ir jāņem vērā zinātniskās atziņas un ekonomiskā realitāte.
Taču politiķu paustais atbalsts jauniešu histēriskajām klimata pārmaiņu klaigām tika plaši un detalizēti atspoguļots lielākajos globālajos medijos, bet par zinātnieku aicinājumu un tajā minētajiem argumentiem savus lasītājus informēja tikai nedaudzi mediji – intelektuālais britu laikraksts The Guardian, ASV informācijas telpā pie margināliem pieskaitītais The Washington Times – Sunday (nejauciet ar respektablo The Washington Post) un nedaudzi citi. Savukārt lielākie klimata pārmaiņu finanšu plūsmas saņēmēji izplatīja apgalvojumus, ka zinātnieku vēstules saturs ir melīgs un maldīgu aizspriedumu pilns.
Klimata pārmaiņu dogmas neatbilst ģeoloģijas atziņām
Patiesībā klimata pārmaiņu ideologu apgalvojumi par šī brīža īpašo, ārkārtas situāciju klimata jomā ir pilnīgā pretrunā ar fundamentālas zinātņu nozares – ģeoloģijas – daudzos gadu desmitos iegūtajām zināšanām par klimatiskajiem apstākļiem uz Zemes virsas tūkstošiem un miljoniem gadu ilgā laikā.
Vispirms par to, kā var uzzināt, kādas bija temperatūras izmaiņas senākos laikos. Cilvēki regulārus meteoroloģiskus novērojumus veic tikai aptuveni pēdējos divsimt gadus. Taču visai precīzi to, kāda bija katra gada vidējā temperatūra, var noteikt pēc koku pieauguma gredzenu analīzes. Siltos gados pieaugums ir lielāks (gadskārtas aplis biezāks), bet aukstos gados tas ir plānāks. Šādi var noteikt temperatūras izmaiņas pēdējo 10 000 gadu laikā. Temperatūras izmaiņas senākos laikos var noteikt pēc dzīvnieku un augu sugām, kuras dominēja attiecīgajā laikā. Ja dominēja siltumu mīlošas sugas, tad klimats bija silts, ja dominēja sugas, kas labi vairojas aukstā laikā, tad klimats bija auksts.
Zemes ģeoloģiskajā vēsturē bija laika posmi, kad klimats bija daudz, daudz siltāks nekā pašlaik. Eocēnā (pirms aptuveni 45-40 miljoniem gadu) Zemes virsmas vidējā temperatūra bija 24-28 grādi (C). Salīdzinājumam – mūsdienās vidējā gaisa temperatūra pie Zemes virsmas tiek aprēķināta 14-15 grādu (C) robežās. Taču ir bijuši laikmeti, kad vidējā atmosfēras temperatūra bija daudz zemāka nekā pašlaik, kad kontinentālais apledojums pārklāja ne tikai Antarktīdu (kā tas ir šodien), bet lielu daļu no Ziemeļamerikas, Eiropas un Āzijas.
Liela klimata mainība ir raksturīga ne tikai miljoniem gadu senai pagātnei, bet arī jaunākās vēstures laika posmiem.
Latvija var lepoties ar to, ka Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē vairāk nekā 50 gadus ģeoloģijas pamatus pasniedza viens no pasaules autoritatīvākajiem ģeologiem – emeritētais profesors, ģeoloģijas zinātņu doktors Ojārs Āboltiņš. Lasītājiem latviešu valodā ir pieejamas vairākas Ojāra Āboltiņa grāmatas, taču šobrīd aicinu ielūkoties grāmatā No leduslaikmeta līdz globālajai sasilšanai. Dabas vides pagātne un tagadne Latvijā, kuru LU Akadēmiskais apgāds izdeva 2010. gadā.
Sasilšana sākās pirms 21 tūkstoša gadu
Pirms aptuveni 27 tūkstošiem gadu klimats uz Zemes bija tik auksts, ka Skandināvijas pussalu pārklāja 3,5 km biezs ledājs (Mūsdienās Antarktīdā ledāja segas biezums ir līdz 4,6 km). Klimatam kļūstot vēl aukstākam, ledājs sāka izplesties un aptuveni 7000 gadu laikā pārklāja visu Latviju (Āboltiņš, 32.-33. lpp.). Pēdējo 30 tūkstošu gadu laikā visaukstākais klimats bija pirms 21 tūkstoša gadu, kad apledojums sasniedza maksimālo izplatības fāzi (Āboltiņš, 35. lpp.). Pirms 19 tūkstošiem gadu klimats kļuva siltāks un ledājs sāka atkāpties (Āboltiņš, 37. lpp.). Pirms aptuveni 14 tūkstošiem gadu ledāja sega vēl pārklāja lielāko daļu no Latvijas teritorijas. Tikai Vidzemes Centrālā augstiene un Latgales augstiene bija bez ledus segas. Ledājam atkāpjoties – aptuveni pirms 12 tūkstošiem gadu – gandrīz visa Latvijas teritorija kļuva brīva no ledāja segas. Savukārt pirms aptuveni 10 tūkstošiem gadu ledājs jau bija atkāpies līdz Dienvidzviedrijai un Dienvidsomijai.
Antarktīdas ledāji izzudīs tūkstošu gadu laikā
Kā norāda profesors Āboltiņš, klimatam kļūstot arvien siltākam, bija nepieciešami 9500 gadu, lai kontinentālais Skandināvijas ledājs atkāptos par 500 km (Āboltiņš, 73. lpp.). Ledājs atkāpās ar ātrumu aptuveni viens kilometrs aptuveni 20 gadu laikā. Zemes ģeoloģiskā vēsture liecina, ka kontinentālie ledāji kūst un atkāpjas ļoti lēni, pat tad, ja klimats paliek ļoti silts. Tāpēc biedēt cilvēkus, ka Grenlandes un Antarktīdas ledāji tūdaļ, tūdaļ izkusīs un jūras līmenis pāris gadu laikā strauji celsies, ir tumsonīgi, nehumāni un nezinātniski. Pat tad, ja klimats kļūs ievērojami siltāks, nekā tas ir pašlaik, Grenlandes un Antarktīdas ledāju atkāpšanās ātrums būs samērojams ar zināmo Zemes ģeoloģijas vēsturē un varētu būt vidēji viens kilometrs divdesmit gados. Histērijai par Grenlandes un Antarktīdas ledāju strauju izkušanu nav nekāda pamata.
Pirms 7000-5500 gadiem klimats kļuva tik silts, ka vidējā gaisa temperatūra bija par 2-2,5 grādiem augstāka nekā mūsdienās (Āboltiņš, 80. lpp.). Tikai tolaik nebija nevienas rūpnīcas. Tolaik cilvēks tikai sāka pieradināt pirmos mājdzīvniekus. Klimats, kurš sākas apmēram pirms 2800 gadiem, ir samērā vēss un turpinās arī pašlaik (Āboltiņš, 86. lpp.). Patiesībā siltāka klimata laikos notika cilvēku populācijas izplešanās, radās un uzplauka civilizācijas, bet, klimatam kļūstot vēsākam, civilizācijām pietrūka pārtikas resursu un sākās to bojā eja. Iestājoties vēsākam klimatam, gāja bojā senākā Ēģiptes civilizācija (Āboltiņš, 85. lpp.).
Romas civilizācijas bojā eja sakrita ar aukstāka klimata iestāšanos. Savukārt lielie vikingu ceļojumi, Grenlandes un Islandes kolonizēšana mūsu ēras pirmās tūkstošgades beigās bija iespējama tāpēc, ka šajā laikā klimats bija visai silts (Āboltiņš, 92. lpp). Līdz 19. gadsimtam klimatiskie apstākļi bija relatīvi auksti, bet no 19. gadsimta vidus klimats kļuva siltāks (Āboltiņš, 91. lpp.).
Lai prognozētu nākotni, ir jāizpēta pagātne
Profesors Āboltiņš secina: «Pirms izdarīt galīgus secinājumus par globālo sasilšanu, tās ilgumu, izpausmi un īpaši par tās cēloņiem, vienmēr der atcerēties jau sen izteikto domu – ja gribi novērtēt tagad notiekošo un spriest par nākotni, vispirms neaizmirsti palūkoties atpakaļ, kā ir bijis pagātnē.» (Āboltiņš, 89. lpp.) Vēsturiski klimta mainība notika ļoti plaša diapazonā: «Īslaicīgas, dabisko apstākļu izsauktas termisko apstākļu izmaiņas uzskatāmi apliecina skābekļa izotopu attiecību (δ18O) analīžu rezultāti, kas iegūti no glečera ledus serdeņos esošā gaisa. Piemēram, materiāli par pēdējiem 40 tūkstošiem gadu, kas iegūti no ledus urbumu serdeņiem Grenlandes segledājā, liecina, ka šajā laikā daudzkārt (līdz 11-12 reizēm) notikuši īslaicīgi temperatūras kāpumi par 7 °C. Temperatūras palielināšanās notikusi krasi – ne ilgāk par 20 gadiem, un pēc tam tā nedaudz lēnākā tempā (mazliet ilgāk par 20 gadiem) atkal pazeminājusies līdz vērtībām, kas dažreiz bijušas pat ievērojami (12-13 °C) zemākas nekā pirms temperatūras kāpuma. Līdzīga rakstura dati ir pieejami arī pēc to ledus serdeņu izpētes, kas iegūti no vairākiem urbumiem Antarktīdā. Tādējādi pat pleistocēna jaunākajā daļā ir konstatēti globāli vidējās temperatūras kāpumi vismaz par 7 °C un kritumi ar vēl lielāku amplitūdu, kas, starp citu, ir vairāk nekā pēcleduslaikmetā. Principiāli nozīmīgi ir atcerēties, ka, pirmkārt, temperatūras straujais kāpums un pēc tā sekojošais nedaudz ilgākais kritums iezīmē nelielu ciklu, kas ietver ne vairāk kā 40-50 gadus. Otrkārt, vēl svarīgāk ir paturēt prātā to, ka visas minētās termisko apstākļu izmaiņas notikušas tikai dabisku procesu izpausmes dēļ.» (Āboltiņš, 96.-97. lpp.) No tā izriet: «Skaidrs šobrīd gan šķiet tas, ka par globālu sasilšanu mūsdienās ir pamats runāt tikai attiecībā uz pēdējiem 25-30 gadiem, nevis attiecināt to uz visiem, nedaudz vairāk nekā 100 gadiem.» (Āboltiņš, 103. lpp.)
Sasilšanu neizraisa cilvēka darbība
«Globālo sasilšanu, kas pēdējo reizi reāli un izteikti ir sākusies tikai 20. gs. 70.-80. gados, visticamāk, izraisījušas īsperiodiskas (30-50 gadi) dabisko klimatisko apstākļu svārstības. Protams, sasilšanas efektu īpaši pēdējos 25-30 gados ir sekmējusi un turpina aktīvi veicināt arī cilvēka saimnieciskā darbība. Tomēr ir taču principiāla starpība starp jēdzieniem «izraisīšana» un «sekmēšana», vai ne?! Tādējādi plaši propagandētais uzskats par to, ka globālā sasilšana ir tikai cilvēces saimnieciskās darbības sekas, ir apšaubāms, lai gan faktiski jau pieņemts par neapstrīdamu patiesību, turklāt šobrīd izskatās – par absolūtu patiesību! Šāda uzskata kaitīgums slēpjas tajā apstāklī, ka tas novērš sabiedrības un starptautisko zinātnisko institūciju uzmanību no nepieciešamības aizvien pilnīgāk izzināt dabisko procesu norises, noskaidrot to likumsakarības. Tas ietekmē arī neracionālu, dažkārt pat visai sabiedrībai bīstamu starptautiskās ekonomiskās attīstības politikas izvēli.» (Āboltiņš, 108. lpp.)
Ogļskābās gāzes koncentrācijas pieaugums ir sasilšanas sekas
Tāpat dati par ogļskābās gāzes koncentrācijas izmaiņām ilglaicīgā posmā liecina, ka ogļskābās gāzes koncentrācija atmosfērā tūkstošu gadu laikā ir mainījusies ļoti plašā apjomā. Kā norāda profesors Āboltiņš, pēdējo 30 tūkstošus gadu laikā «CO2 apjoms arī mainījās lielā diapazonā – no vērtībām, kas ir nedaudz mazākas par 200 ppmv [1 ppm = 0,0001%], tā apjoms palielinājies līdz pat 320 ppmv». (Āboltiņš, 97. lpp.)
Tā kā liela ogļskābās gāzes koncentrācija atmosfērā ir bijusi laika posmos, kad nekādas cilvēka saimnieciskās darbības nemaz nebija, «tas vedina domāt par to, vai tagad notiekošais temperatūras kāpums un vienlaikus arī oglekļa dioksīda daudzuma pieaugums atmosfērā skaidrojams tikai ar cilvēka saimnieciskās darbības intensifikāciju, kas, kā liecina novērojumu dati, ļoti krasi palielinājās tikai pēc 1950. gada!?»( Āboltiņš, 97.-98. lpp.) «Vislielākās CO2 koncentrācijas vērtības, kādas konstatētas pēdējos 30 tūkstošos gadu, vēl nav sasniegtas, lai gan laikā, kad bija visaugstākās CO2 koncentrācijas, nebija nekādās rūpnieciskas ražošanas.» (106. lpp.)
Diskutējot par ogļskābas gāzes apjomiem, netiek atgādināts, ka no visas uz Zemes virsmas pieejamās ogļskābās gāzes tikai divi procenti atrodas atmosfērā – pārējie 98% izšķīdušā veidā atrodas okeānu un jūru ūdeņos. Tieši jūras ūdenī izšķīdusī ogļskābā gāze nosaka ogļskābās gāzes koncentrācijas izmaiņas atmosfērā. Okeāna virsējam slānim atdziestot, jūras ūdenī vairāk izšķīst ogļskābā gāze un tās daudzums atmosfērā samazinās. (Āboltiņš, 106. lpp.) «Savukārt, sasilstot okeānam, kā tas patlaban arī notiek (lai gan visai neviendabīgi dažādās tā daļās), izpaužas gluži pretējs process – atmosfērā nonāk aizvien vairāk CO2. Bet tās ir okeāna sasilšanas sekas, nevis sasilšanas cēlonis!» (Āboltiņš, 107. lpp.) Ojārs Āboltiņš secināja, ka ogļskābās gāzes koncentrācijas pieaugums atmosfērā ir sasilšanas sekas, nevis cēlonis.
Vienlaikus Ojārs Āboltiņš atzīst: «Iepriekšēji zinātniskie pētījumi un cilvēku atmiņas neapšaubāmi apliecina, ka globālā sasilšana reāli pastāv un ka tā dabisku klimata svārstību dēļ (kuru cēloņus joprojām droši nezinām) jau ir vairākkārt atkārtojusies, tāpat kā globālā atdzišana.» (Āboltiņš, 114. lpp.)
Valdības nevar novērst klimata pārmaiņas
Pret ko būtu jāvēršas – tas ir cilvēka saimnieciskās darbības radītais piesārņojums. Tā radītās sakas rada kaitējumu gan biosfērai, gan pasaules okeānam.
Viena no profesora Āboltiņa atziņām, kura publicēta gandrīz pirms desmit gadiem iznākušajā grāmatā, skan tik aktuāli, it kā būtu uzrakstīta pēc šī gada ANO klimata konferences:
«Pēdējā laikā visa veida plašsaziņas līdzekļos un dažkārt arī no oficiālām amatpersonām diezgan bieži izskan izteikumi par to, ka jāveic pasākumi, lai novērstu klimata pārmaiņas. Tas ir viens no visdīvainākajiem un visabsurdākajiem spriedumiem, izteikumiem, izdomājumiem vai ierosinājumiem, kāds jebkad ir izskanējis publiskajā telpā! Klimata pārmaiņas taču ir notikušas vienmēr un vienmēr arī notiks, neatkarīgi no tā, gribam mēs tās vai nē, patīk mums tās vai nē, atzīstam tās vai nē. To izpausme ir neatņemama mūsu mainīgās dabas vides sastāvdaļa. Par to nepārprotami liecina visu daudzo miljardu gadu ilgā Zemes ģeoloģiskā vēsture. Pārmaiņas novērst nav un, šķiet, nekad nebūs iespējams, lai kā arī mēs to gribētu. Tātad jebkuram, īpaši jau amatpersonām, izsakot spriedumus vai ierosinājumus, derētu vismaz zināt, kas principā ir iespējams, bet kas nav.» (Āboltiņš, 107. lpp.).
Juris Paiders
