Drāma ap drāmu – pedagogi neizpratnē, kam vajag samudžināt mācību saturu

Sakarā ar iebildumiem, kas skar ne tikai nepietiekamo literatūras stundu skaitu, Valsts izglītības satura centrs pagarinājis priekšlikumu iesniegšanas termiņu jaunajam mācību saturam līdz 1. novembrim. Pedagogiem gan nav ticības, ka ierēdņi tomēr sadzirdēs viņus un ņems vērā viņu prasības. Jo, lūk, literatūras apcirptās stundas esot politisks kompromiss.

Latviešu un literatūras skolotāju asociācija joprojām nav saņēmusi atbildi uz savu vēstuli, kurā pieprasa nesamazināt literatūras stundu skaitu pamatskolas posmā un sniedz virkni vēl citu ierosinājumu – tostarp neieviest atsevišķu stundu drāmai, ne no projekta Skola 2030 vadītājiem, ne Valsts izglītības satura centra, ne Izglītības un zinātnes ministrijas, NRA.lv teica asociācijas valdes loceklis, skolotājs Normunds Dzintars. Viņš ir pārliecināts, ka, par spīti klusumam no atbildīgo institūciju puses, šis dokuments ir jāaptur – nedrīkst darīt, kas ienāk prātā, neieklausoties praktiķu teiktajā. «Ir svarīgi izskaidrot valdībai, ka tādu dokumentu nedrīkst akceptēt. Kādu tad gribam audzināt jauno paaudzi, ja iznīcinām mācību priekšmetu, kas veido pilsonisko attieksmi?» sašutis ir skolotājs. Viņš to visu varot nosaukt vienīgi un tikai par neprātu. Viņš piedalījies latviešu valodas standarta izveidē, un lielākās bažas šobrīd – nav skaidrs, kā tas izskatīsies realitātē. Lai par to pārliecinātos, vajadzētu ilgāku aprobācijas procesu. Taču šajā gadījumā tā nav, jo laika limits, ko dzen piešķirtais Eiropas Savienības finansējums, liek visam skriet no muguras. Tāda pieeja nav laba. Pat padomju laikā mācību grāmatas tika soli pa solim «pārbaudītas» dzīvē – ieskaitot vingrinājumus, jo varēja izrādīties, ka tur ieviesušās kļūdas un pat skolotājs tos nevar izpildīt.

Arī Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas skolotājs Māris Bušmanis, kurš piedalījies literatūras standarta izstrādē, neslēpj – par šādu iznākumu bijis ļoti pārsteigts, jo šāda informācija iepriekš nekādā veidā nav izskanējusi. Tādu diskusiju par literatūras stundu skaitu samazināšanu neesot bijis! Kad pēc tam vaicājis projekta Skola 2030 vadītājiem, kāpēc tā, atbilde bijusi: tas bija politisks kompromiss! Taču – kas par to atbildīgs, tā arī īsti neesot skaidrs. Viņš ar pilnu pārliecību varot teikt, ka ar vienu stundu nedēļā sasniedzamos rezultātus nevarēs sasniegt. Un ja vēl svētku vai kāda pasākuma dēļ stunda izkrīt – tad nozīmē, ka jāaprobežojas ar vienu stundu divās nedēļās?! Lasīšanai laiks noteikti jāatvēl, un tieši vairāk stundas laikā – nevar to aizvietot ar drāmu vai interešu nodarbībām.

Tas, ka priekšlikumus var iesniegt līdz 1. novembrim, gan rada bažas, ka tas nedos iespēju jebko koriģēt tīri politiski, jo jaunais parlamentāriešu sasaukums sāks darbu no 6. novembra. Turklāt, kamēr sāks strādāt komisijas ar jauniem vadītājiem un jaunu sastāvu, atkal paies laiks. Vai tad vairs ko varēs mainīt. Vilciens sen nebūs aizgājis – lūk, šis jautājums paliek atklāts. Tā vien gribas piesaukt seno teicienu par karavānu, kas turpina vien iet uz priekšu.

Visa šī jezga ap koncepcijās balstītu mācību saturu un vēl citi «jauninājumi» likumdošanā N. Dzintaru pamudinājuši uzrakstīt Rūdolfa Blaumaņa mūsdienu variantu. Lūk, ieskats tajā: «Arvien vēl pūta dienvidus vakara vējš, un arvien vēl milzīgais ledus gabals peldēja un peldēja tālāk jūrā iekšā. Kārlēns, protams, nekavējās ne mirkli: ātri paķēra piezīmju grāmatiņu un izrēķināja, kāds ir vēja ātrums, viedtālrunī sameklēja, kāda ir vārdu savienojuma «dienvidus vakara» semantika, pārbaudīja, vai ūdens tuvojas sasalšanas temperatūrai, bet jūrā vis viņš nelēca, jo jaunajā skolā bija mācīts, ka viss jāizzina pašam, bet uz ledus gabala vēl atradās 13 zvejnieki un divi zirgi, kurus nevarēja atstāt nepētītus līdz pēdējam atomam.» Novelē ir arī ironiskas atsauces uz personas datu aizsardzību: «Skaru Juris, kuram mājā bija laulātais draugs A ar bērniem 1A, 2A un 3A, tomēr no izmisuma bija ļāvies pārvarēties, bija ielēcis ūdenī.» Visu noveli ir iespējams izlasīt nākamajā lapā.

“Nāves ēnā jaunās skaņās”

Arvien vēl pūta dienvidus vakara vējš, un arvien vēl milzīgais ledus gabals peldēja un peldēja tālāk jūrā iekšā. Kārlēns, protams, nekavējās ne mirkli: ātri paķēra piezīmju grāmatiņu un izrēķināja, kāds ir vēja ātrums, viedtālrunī sameklēja, kāda ir vārdu savienojuma “dienvidus vakara” semantika, pārbaudīja, vai ūdens tuvojas sasalšanas temperatūrai, bet jūrā vis viņš nelēca, jo jaunajā skolā bija mācīts, ka viss jāizzina pašam, bet uz ledus gabala vēl atradās 13 zvejnieki un divi zirgi, kurus nevarēja atstāt nepētītus līdz pēdējam atomam.

Ļaudis bija nodarbojušies ar āliņģu ciršanu un tīklu laišanu ūdenī, un neviens no viņiem nebija mācījies pēc jaunās skolas prasībām, tādēļ nebija pamanījis, ka ledus gabals vienmērīgā kustībā virzījās arvien tālāk jūrā ar pastāvīgu, nemainīgu ātrumu. Kārlēns zināja, ka vissvarīgāk ir visu sarēķināt, aprēķināt, jo tas bija politiski atbildīgi – tikai pēc paša pieredzes varēja secināt, ko nozīmē aiziet pa burbuli. Tikai kad glābšanās vairs nebija iespējama (Blaumanis nebija jaunajā skolā mācījies, tādēļ joprojām rakstīja “nebij”, kas nu nekādi neietilpa jaunajās politikas iniciatīvās), viņi uz nelaimi bija kļuvuši uzmanīgi. Zirgs bija sācis tecēt uz malu (atkal te lieto kaut kādus nesaprotamus formulējumus – vai tad izkusa zirgs, ka sāka tecēt?), Kārlēns, sešpadsmit gadus vecs zeņķis (vārdu sakot, bērns izglītības vecumā), tam ar otru bija dzinies pakaļ, izpildīdams sporta stundā uzlikto normatīvu, tādējādi cieši jo cieši saistīdams zināšanas ar praksi.

Ar joni (pēc fizikas tas nozīmētu ātri) zēns nu bija atgriezies atpakaļ un biedriem (te nu iederētos sociālajās zinībās apgūtais “sabiedrības locekļiem) paziņojis notikumu, izteiksmīgi to norunādams, it kā tēlotu Hamletu slavenajā monologā, bet, kad tie visi bija saskrējuši pie ledus gabala malas, tad vairs nebija cerības aizpeldēt uz krastu. Skaru Juris, kuram mājā bija laulātais draugs A ar bērniem 1A, 2A un 3A, tomēr no izmisuma bija ļāvies pārvarēties, bija ielēcis ūdenī, neveicot temperatūras mērījumus, kādus Kārlēns bija lietpratīgi veicis dižķibeles sākumā, un biedri, pat neveicot redzes pārbaudi, pamanīja, kā tas netāļu no malas bija nogrimis, tādējādi bagātinādams jūras bioloģiskās daudzveidības izredzes turpināt savu eksistenci.

Kopš tā notikuma bija pagājušas vairākas stundas, un arvien vēl ledus gabals, lietpratīgi izmantodams sirmtētiņa Arhimēda likumu, virzījās tālāk vienmērīgā taisnvirziena kustībā tālāk ar tādu pašu nemanāmu kustēšanos kā sākumā.

Pirmo izbaiļu bālums bija nozudis no vīriešu vaigiem. Tikai uz visiem attēlojās savādos vaibstos saspiesta sirds. Cilvēka sirds ir dobjš muskuļots dūres lieluma orgāns, kas darbojas kā sūknis. Mūsu sirds virza asinis pa visu organismu. Sirdi divās pusēs – labajā un kreisajā – sadala starpsiena. Katrai sirds pusei ir divas kameras – priekškambaris un kambaris. Sirds priekškambari un kambari saraujas un atslābst aptuveni ik pēc 0,8 sekundēm, nodrošinot nepārtrauktu asiņu plūsmu vienā virzienā no priekškambariem kambaros un no kambariem artērijās. Tā kā jaunajos laikos Kārlēns vārdu krājumu apguva lēnāk, jo skolā bija jābūt laimīgam, nevis gudram, tad viņš nekādi nevarēja saprast, ko Blaumanis savā galvā tur izdomājis. Ja Blaumanis būtu dzīvs, tā Kārlēns domāja, viņš noteikti būtu teicis: “Veči, nu ir hanā!” – vai arī lietojis stiprākus vārdus, kurus lieto uz šogiem vai komentāros sociālajos tīklos. Tādēļ par sirdi nu Kārlēns īsti gudrs netika, jo eksperimentēt varēja ar bioloģijā atnesto teļa sirdi, kuru teļš bija labprātīgi atvēlējis tālāku pētījumu un pārsteidzošu atklājumu veikšanai, kas noteikti varētu uzlabot Kārlēna dzīves kvalitāti pēc daudziem gadiem, lai gan tagad Kārlēns par to vairs nebija tik pārliecināts.

Kārlēns gan droši zināja, ka sirds darbojas cikliski, tā saraujas 60 – 80 reizes minūtē. Sirds muskuļa jeb miokarda saraušanos sauc par sistoli, savukārt atslābšanu par diastoli. Tādēļ arī, mērot asinsspiedienu, nosaka gan sistolisko, gan diastolisko spiedienu artērijās. Vispirms saraujas priekškambari un asinis tiek iedzītas kambaros. Pēc tam saraujas kambari un asinis ieplūst artērijās. Tad iestājas sirds miera fāze, jeb pauze, kuras laikā sirds muskulis ir atslābis un asinis atgriežas sirdī. Priekškambaru saraušanās ilgst aptuveni 10,1 sekundi, kambaru saraušanās ilgst aptuveni 0,3 sekundes, bet sirds pauze – 0,4 sekundes. Tātad sirds strādā tikpat ilgi, cik atpūšas. Tādēļ viņš nolēma dziļi ievilkt elpu un izmērīt asinsspiedienu, jo bija jāpārliecinās, ka tas nav paaugstināts vai kā citādi traumēts.

Zvejnieki bija sadalījušies pulciņos un sarunājās klusām. Ap Kārlēnu stāvēja jaunākie un neprecējušies, kuru vārdus minēt tomēr nevajadzētu, jo Datu aizsardzības regula nepieļāva, lai atklātu viņu identitāti. Taisnību sakot, arī Kārlēns jau nemaz nebija Kārlēns. Tikpat labi, tas varēja būt Andris, Pēteris vai pat Ilze no kaimiņu sētas. Zēns viņiem vēlreiz izstāstīja, kā tas braucis un skrējis, kā sacerējis galvā poēmu sešpēdu daktilā par redzēto 5 kilometru skrējienā, tad atradis visbiežāk lietotos vārdus poēmā, salīdzinājis tos ar citām radu valodām, nonākdams pie secinājuma, ka tas viņam ļoti noder lielo ideju sasniegšanai. Par lielajām idejām viņš bija lasījis vēstures grāmatā, kad tās kā pērles kaisījis kāds tur kārtējais vadonis, bet, tā kā fakti jau nav galvenais, tad kaisītāja vārdu viņš likumsakarīgi neatcerējās.

“Vai tad tu vēl nebūtu varējis aizpeldēt līdz malai?” B ieprasījās.

“Es domāju gan,” zēns atbildēja. “Ūdens ir plaši sastopams caurspīdīgs šķidrums, kam nav ne garšas, ne smaržas. Tā ir ķīmiska viela, ko veido ūdeņradis un skābeklis, tā ķīmiskā formula ir H2O. Ūdens molekula sastāv no 2 ūdeņraža atomiem un 1 skābekļa atoma. Ūdens ir visas dzīvības pamatā, tādēļ, iespējams, tas ir vissvarīgākais šķidrums pasaulē. Ir zināms, ka visām pazīstamajām dzīvības formām ir vajadzīgs ūdens (izņemot dažu veidu baktērijas), un tiek uzskatīts, ka dzīvība ir radusies tieši ūdenī. Ūdens ir sastopams trīs agregātstāvokļos: kā cieta viela (ledus), kā šķidra viela (ūdens), un kā gāzveida viela (ūdens tvaiks). Uz Zemes ūdens ir sastopams daudzos veidos – debesīs mākoņu veidā, jūrās sālsūdens un aisbergu veidā, ezeros un upēs u. tml. Iztvaikošanas un lietus veidā ūdens cirkulē pa visu planētu. Ūdens tvaiks, kas atrodas atmosfērā, kondensējoties veido mākoņus. Neskatoties uz to, ka ūdens ķīmiskā formula ir vienkārša, tā ķīmiskās un fizikālās īpašības ir ļoti īpatnējas, un tās pat ir stipri citādākas nekā vairumam citu vielu, kas atrodas uz Zemes. Piemēram, daudzas vielas sacietējot kļūst blīvākas un nogrimst, nokļūstot šķidrumā, bet ūdens sacietējot kļūst par ledu, kam ir mazāks blīvums nekā ūdenim, un tādēļ peld tajā. Tieši šis fakts ir ļoti nozīmīgs dabā, jo ledus kārta atrodas ūdenstilpes virspusē, tādā veidā radot aizsargbarjeru, kas nodrošina to, lai dzīvie organismi nenonāktu saskarē ar aukstumu.”

Noklausījies visu šo garo, izsmeļošo skaidrojumu, B atmeta ar roku, saprazdams, ka Kārlēnam ūdens tiešām ir visur – kājās, galvā, kā arī uz mēles -, jo šādus ūdens plūdus varēja izraisīt tikai akūta matu sakņu apsaldēšana.

Tā nu viņi brauca pa jūru uz ledus gabala, kura malas postīja viļņi, kā badīgi vilki plosa baltos jēriņus, kas vientuļi ganās kādā romantiskā pļaviņā. Ritēja jau 5. brauciena diena. Kārlēns cītīgi lasīja zvejniekiem lekcijas par visdažādākajiem jautājumiem, kurus lietpratīgi bija apguvis un integrējis dažādās prasmēs un iemaņās. Viņš bija nolasījis veselu lekciju par to, cik svarīga ir dziedāšanas ietekme uz zivju populācijas pieaugumu Dienvidķīnas jūrā, kas jādara, lai, skrienot maratonu, vienlaicīgi varētu prātot par Mocarta 40. simfoniju un balto degunradžu sūro likteni Āfrikā. Uzstāšanās laikā viņš nemanīja, kā 3 zvejnieki sajūsmas dēļ metās ūdenī, saukdami: “Glābjas, kas var, no ideju pārgarotiem idiotiem!” Kārlēns tikai runāja, runāja, zīmēja uz ledus gabala sakritušajā sniegā shēmas, grafikus, izvirzīja sasniedzamos rezultātus, kam bija jābūt viegli sasniedzamiem, jo grūti sasniedzamus mērķus jau neviens sen nemēģināja sasniegt.

Pēkšņi kāds no zvejniekiem, kas jau no daļēja prāta aptumsuma bija novilcis kreklu, sāka to vicināt un saukt: “Re, laiva, laiva!” Kārlēns, kura runāšana jau bija gaisu iesildījusi un ledu jau kausēt sākusi, bija spiests apklust, lai gan viegli tas nenācās.

Tiešām – ledus gabalam tuvojās laiva, kurā sēdēja 3 izglābtie zvejnieki, kas bija tēlojuši roņus, līdz bija pievērsuši garām braucoša kuģa kapteiņa uzmanību. Ieraudzījuši Kārlēnu, viņi droši vien aiz sajūsmas metās atpakaļ vēsajā jūras ūdenī.

“Mums jālozē!” teica kāds no zvejniekiem.

“Nē!” iebilda Kārlēns. “Mēs tagad sadalīsimies grupās un apspriedīsim situāciju, viedokļus klasificēsim, radīsim sistēmu, lai visi 11 un abi zirgi varētu ietilpt laivā, kurā bija 9 vietas.

Zvejnieki gan izlēma vienkāršāk, sarīkojot ledus gabala referendumu, vienkārši paceļot roku. Tā tika nolemts, ka Kārlēnam steigšus un vienam pašam ir jābrauc laivā krasta virzienā, lai uz ledus gabala beidzot iestātos miers.

Tā zvejnieki vēl stāvēja ledus gabala malā, vicināja cepures atvadīdamies, jo zināja, ka vairs nekad nebūs jāklausās visnotaļ lietpratīgi viedajā Kārlēnā, no kura runāšanas ātruma pat ūdens iztvaikoja ātrāk. Tagad jau viņi saprata, kas jādara, lai pavēlētu ledus gabalam griezties uz saulaino tāli! Bet Kārlēns no laivas redzēja, kā viņu tēli kļuva neskaidri, saplūda kopā, un beigās viss ledus gabals pie apvāršņa bija redzams kā mazs, iepelēks punkts.

Un tad arī tas bija nozudis.

Aisma Orupe

Foto: Shutterstock