Deflācija nekavē cenu pieaugumu
Centrālās statistikas pārvaldes vakar paziņotie patēriņa cenu izmaiņu rādītāji mulsina sabiedrību, jo inflācija un deflācija pie mums pastāvot vienlaikus.
No vienas puses, statistiķi apliecināja acīmredzamo, ka patēriņa cenas Latvijā šogad aug ja ne gluži kā treknajos gados, tad tomēr sajūtami. Jūnijs bija ceturtais mēnesis starp sešiem šajā gadā jau pagājušajiem, kurā patēriņa cenas augušas attiecībā pret iepriekšējo mēnesi. Februārī tās stāvējušas uz vietas, bet maijā bijusi deflācija kaut par procenta desmitdaļu. Jūnijā toties tās augušas par četrām procenta desmitdaļām. Tas ir nedaudz mazāk, nekā parasti bijis jūnijā kopš 2000. gada, bet tomēr daudz, ja salīdzina ar 2009. gada jūnija –0,5% un ņem vērā, ka ekonomiskās augšupejas sākums valstī tomēr nav manāms, raksta NRA.LV.
Cenu izmaiņas dažādās preču un pakalpojumu grupās rāda, ka vislielāko ieguldījumu cenu indeksa celšanā devuši mājokļa uzturēšanas izdevumi un pārtikas pirkšana, bet toties pazeminājušās transporta izmaksas. Mājokļa uzturēšanas izmaksas kāpušas vidēji par 2,7%, ko diktējis siltumenerģijas tarifu pieaugums par 8,3%.
Jūnija inflācijas balstīšana uz siltumenerģijas tarifu pieaugumu ir izteiksmīgs piemērs tam, ka inflācija, dzīves dārdzība un cilvēku faktiskie izdevumi kļūst šķirtas lietas. Šāda veida neatbilstības liek bagātināt statistisko datu krājumu ar aizvien jauniem rādītājiem – tajā skaitā inflācijas un deflācijas rādītājiem.
Trekno gadu sākumā (2006–2007) valdības pārstāvji itin bieži piesauca 12 mēnešu inflāciju, kuras pieaugums par 5–6% izskatījās daudz pieklājīgāks nekā par procentu vienā mēnesī. Bija arī mēneši, kad 12 mēnešu inflācijas rādītājs izrādījās mazāks par 5–10% attiecīgā gada mēnešu kopējo inflācijas rādītāju. Pēc tam gan arī 12 mēnešu inflācija kļuva par divciparu skaitli un tiecās uz 20% robežu, bet tad darbā tika laists vēl cits – gada vidējās inflācijas – rādītājs, kas atspoguļo cenu izmaiņas ar vēl jo lielāku nobīdi laikā. Šādas manipulācijas ar inflācijas rādītājiem iederējās Aigara Kalvīša valdības versijā par inflācijas mazināšanas pasākumiem.
12 mēnešu un gada vidējie deflācijas rādītāji noder Valda Dombrovska valdībai, kas sludina Latvijas konkurētspējas atjaunošanu ar cenu un algu samazināšanas paņēmienu. Īstenībā patēriņa cenas un vēl jo vairāk ražotāju cenas Latvijā aug un nekāda konkurētspēja nepalielinās, bet pagājušajā gadā notikušo cenu izmaiņu inerce nodrošina deflāciju, ar ko attaisnot algu, pensiju un pabalstu samazināšanu. Cilvēku mulsināšanu ar cenu izmaiņu rādītāju trīskāršošanu attaisno tas, ka tā nav tikai Latvijas iniciatīva. Inflācijas vidējo rādītāju Latvijā aktualizē tas, ka tieši šis inflācijas raksturojums ir noteikts par eiro (ne)ieviešanas kritēriju. Ar šā gada kopējo inflāciju Latvija jau balansē uz neatbilstības robežas, bet cenu izmaiņu vidējais rādītājs atrodas deflācijas zonā, kur nav noteikti nekādi aizliegumi eiro ieviešanai. Uzsvaru uz šo rādītāju ir iespējams pamatot. Iedomāsimies, piemēram, vienas bulciņas sadārdzināšanu no 10 santīmiem uz 20 santīmiem. Pēdējo 12 mēnešu inflācijas rādītājs būs viens un tas pats, neatkarīgi no tā, vai sadārdzinājums noticis šā gada jūnijā vai pagājušā gada jūlijā, vai arī cena augusi pakāpeniski pa vienam santīmam mēnesī, bet bulciņu pirkšanai iztērētās naudas kopsumma šajos gadījumos būs dažāda. Statistiķi mēģina to visu atspoguļot savu mērījumu rezultātos un rada tik daudz informācijas, no kuras katrs var atlasīt sev vajadzīgos vai izdevīgos skaitļus.
Autors: Arnis Kluinis / NRA.lv
