Cīņa par naudu veselībā: Jāskatās kvalitāte, tad – statuss
Lemjot par veselības aprūpes finansēšanas likumu, Saeimā aktualizējās jautājums – cik no valsts apmaksātiem veselības aprūpes pakalpojumiem sniedz valsts un pašvaldību slimnīcas un poliklīnikas un cik privātas veselības iestādes. Valdība šonedēļ ir izskatījusi Veselības ministrijas sagatavoto ziņojumu, saskaņā ar kuru privāto medicīnas iestāžu sniegto pakalpojumu pārsvars ir vienā no veselības aprūpes sektoriem, proti, ambulatorajos laboratorijas pakalpojumos. Savukārt stacionāros valsts apmaksātos pakalpojumus simtprocentīgi nodrošina tikai valsts un pašvaldību slimnīcas, raksta NRA.lv.
Pilnīgi dati par valsts finansētu veselības pakalpojumu apmaksu ir par 2017. gadu. Tie rāda, ka no 24,8 miljoniem eiro 18,3 miljoni eiro nonākuši privātā sektora rokās (tie ir 73%), savukārt publiskais sektors saņēmis 6,5 miljonus eiro. Tas izskaidrojams ar vispārzināmu faktu, ka laboratorijas lielākoties ir privātu uzņēmumu veidotas. Savukārt sekundārās ambulatorās veselības pakalpojumu nauda nonākusi galvenokārt valsts un pašvaldību iestādēs – no 172,5 miljoniem 123,5 miljonus eiro apsaimnieko publiskais sektors, tomēr gandrīz trešdaļa šī budžeta nonākusi arī privātās iestādēs – 48,9 miljoni eiro. Līdzīgi, visticamāk, sadalīsies arī šāgada finansējums.
Arī dati vairāku gadu griezumā – laika posmā no 2015. līdz 2017. gadam – rāda, ka privātais sektors nodrošina vairāk nekā 70% no laboratoriskiem pakalpojumiem, kurus apmaksā no veselības aprūpes budžeta
Savukārt publiskais sektors nodrošina vairāk nekā 70% no valsts apmaksātajiem sekundārās ambulatorās veselības aprūpes pakalpojumiem un 100% no valsts apmaksātiem stacionāriem veselības aprūpes pakalpojumiem.
Valsts kontrole pēc revīzijas ziņojuma par ambulatoro aprūpi norādīja, ka ir jāizvērtē iespēja palielināt ambulatoro pakalpojumu kvotas publiskajām ārstniecības iestādēm, tā pilnvērtīgi izmantojot to iespējas, veicinot valsts un pašvaldību līdzekļu racionālu izmantošanu, jo ambulatoros pakalpojumus sniegt ir rentabli, un jau ziņojumā publiskie pakalpojumu sniedzēji (valsts un pašvaldību) atzina, ka ir gatavi palielināt sniegto ambulatoro pakalpojumu apjomu. Tas arī radītu apstākļus publisko veselības aprūpes iestāžu pilnvērtīgai attīstībai un mazinātu speciālistu aizplūšanu uz privātajām ārstniecības iestādēm.
Veselības ministrija gan atgādina, ka privāto pakalpojumu sniedzēju nozīmīgums veselības aprūpes sistēmā ir veidojies ilgā laika posmā un saistīts ar iepriekš veiktajām reformām, piemēram, ģimenes ārstu institūcijas izveide, kur lielākā daļa ģimenes ārstu veselības aprūpi nodrošina kā privātie pakalpojumu sniedzēji. Darba grupā, ko organizēja Veselības ministrija, piedalījās arī Veselības aprūpes un darba devēju asociācija (apvieno privātās medicīnas iestādes), kas savukārt norādīja, ka svarīgi saglabāt līdzsvaru, nedalot veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju pēc juridiskās formas vai īpašnieka, un ļaut pacientam pašam izvēlēties ārstniecības iestādi.
Veselības ministrijas secinājumi ir vairāki, taču no ziņojuma izriet vēsts, ka publiskā un privātā sektora sadarbība ir jāsaglabā, bet, veicot valsts finansēto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju atlasi, jābalstās uz šādiem veselības aprūpes kritērijiem: kvalitāte, pieejamība, efektivitāte un cilvēkresursi. Taču ir arī citi vērā ņemami priekšlikumi, piemēram, Veselības ministrija rosina noteikt, ka veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, kuri pretendē uz valsts apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, neatkarīgi no to īpašuma formas, veicot lielo tehnoloģiju (medicīnas aparatūras) iepirkumu, tas jāsaskaņo ar Nacionālo veselības dienestu. Tas saistīts ar situācijām, kad ārstniecības iestāde nopērk, piemēram, diagnostikas aparatūru un tad «pieprasa» nodrošināt valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ziņojumā arī sacīts, ka vajadzētu saglabāt prasības pakalpojuma sniedzējam nodrošināt pacientu informēšanu par valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību konkrētajā ārstniecības iestādē, kurā vērsies pacients.
Jāatgādina, ka, lemjot par Veselības aprūpes finansēšanas likumu, ko Saeima galīgajā lasījumā apstiprināja 2017. gada 14. decembrī, bet Valsts prezidents izsludināja 31. decembrī, bija iesniegts priekšlikums, ka valsts veselības aprūpes budžeta nauda primāri tiek piešķirta valsts un pašvaldību medicīnas iestādēm. Šādu normu likumā neiekļāva, taču noteica, ka valdībai Saeimā jāiesniedz ziņojums.
Inga Paparde
Foto: Shutterstock
