Būt par ministru Latvijā ir nepateicīga nodarbe
Nenormēts darba laiks, kritika un sitieni zem jostas vietas, emocionāla pārslodze un neadekvāti zems atalgojums – tā atrašanos ministra krēslā raksturo kādreizējie nozaru vadītāji.
Arī virkne šā brīža ministru atklāti atzīst, ka dažādu iemeslu dēļ, visticamāk, necentīsies atkārtoti ieņemt vietu pie valdības galda, raksta NRA.lv.
Iespējams, kādam no tagadējiem ministriem noguruma maska ir tikai izkārtne, aiz kuras ērti tiek slēpta neprofesionalitāte vai privāti nesmukumi. Tomēr arī vairākums kādreizējo ministru atzīst – ministrēšana Latvijā ir nepateicīga nodarbe, kas nesniedz ne pozitīvas emocijas, ne labklājību.
1. decembrī darbu valdībā pārtrauks vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs (Reformu partija), kas formāli aizbildinās ar vēlmi pievērsties labāk atalgotam darbam privātajā biznesā. Arī finanšu ministrs Andris Vilks ne reizi vien ir atzinis, ka ministru algu līmenis nav konkurētspējīgs un ilgstošā periodā samierināties ar šādu atalgojumu ir grūti. Viņš neslēpj, ka diez vai vēlēsies tikpat smagi strādāt pie pašreizējās motivācijas sistēmas. Tikmēr labklājības ministre Ilze Vinķele, izcīnījusies ar pensionāriem un jaunajiem vecākiem, atzinusies, ka jūtas emocionāli izsmelta. «Man nav tik daudz veselības un spēka. Divi politiski cikli pēc kārtas var atstāt neizdzēšamas sekas cilvēkā. Man ir, protams, misijas apziņa, bet es nezinu, vai tik liela,» paudusi ministre.
Gribētāji rindā nestāv
Gan demisionējušais tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (Visu Latvijai!-Tēvzemei un Brīvībai/LNNK), gan bijusī kultūras ministre Sarmīte Ēlerte (Vienotība) un viņas partijas biedrs, kādreizējais ekonomikas ministrs Artis Kampars ir vienādās domās – ministra amats ir emocionāli smags. Tas ir straujš temps, ilgas darba stundas, nenormēts darba laiks gan ikdienā, gan brīvdienās. Arī atalgojums neesot adekvāts paveiktā darba valstiskajai ietekmei.
«Ikvienam cilvēkam, kurš uzņemas šo darbu, ir jārēķinās ar fizisku un emocionālu pārslodzi,» pauž G. Bērziņš. «Tomēr atrašanās ministra postenī ir arī izaicinājums, vēlme strādāt sabiedrības labā, vēlme kā profesionālim visaugstākajā līmenī pierādīt savas zināšanas un spējas. Daudziem cilvēkiem tieši šis kļūst par galveno argumentu, lai pieņemtu ministra portfeli,» norāda Nacionālās apvienības līderis. Savukārt A. Kampars papildina: «Politika šobrīd ir nodarbe, kas pašos pamatos sniedz negatīvu lādiņu, jo sabiedrības attieksme ir aizdomu pilna. Uzņemoties ministra pienākumus, cilvēkam ir jārēķinās gan ar ilgām darba stundām, gan ar nepārtrauktu publicitāti, kritiku un sitieniem zem jostas vietas. Ne katrs cilvēks un ne katra ģimene to spēj akceptēt. Ņemot vērā vēl arī salīdzinoši zemo atalgojumu, pašlaik pēc ministru portfeļiem neviens rindā nestāv.» Arī G. Bērziņš neslēpj, ka nav daudz cilvēku, kuri rautos ieņemt ministra krēslu. «Partiju vēlme iegūt maksimāli daudz pozīciju valdībā ir pašsaprotama politiskā konjunktūra. Taču, kad izcīnītie ministru krēsli jāsāk aizpildīt ar konkrētiem cilvēkiem, izrādās, ka gribētāju nav,» norāda G. Bērziņš.
Nepaļaujas uz komandu
Tikmēr kādreizējais satiksmes ministrs, Zaļo un zemnieku savienības pārstāvis Uldis Augulis uz ministrēšanu raugās no cita aspekta. Viņš ministra portfeli ir pieņēmis divreiz, arī tad, kad krīzes smagumā – no 2009. līdz 2010. gadam – vadīja Labklājības ministriju. «Ministra amats nenoliedzami ir emocionāli smags. Pieļauju, ka psiholoģiski vājāks cilvēks var arī salūzt. Tomēr ministrs nedrīkst pieļaut domu, ka viņš kaut ko nevar vai nedarīs. Ja reiz tu esi šo amatu uzņēmies, ir vienkārši jādara! Domāju, ka viena no tagadējo ministru lielākajām problēmām ir nespēja ieklausīties un paļauties uz savu komandu, kas noved gan pie autoritatīva darbības stila, gan pie izdegšanas,» pauž U. Augulis.
Valdības līmenī jau ilgstoši virmo iecere palielināt ministru amatu pievilcību ar augstāku atalgojumu. Gan esošie, gan bijušie ministriju vadītāji atzīst, ka šis sabiedrībā ir ļoti jūtīgs un arī nepopulārs jautājums, taču visi politiķi ir vienādās domās, ka ministru algu līmenis nav adekvāts. Jāatgādina, ka ministru prezidents mēnesī vidēji saņem 1300 latu, iekams nozaru ministri – apmēram 1180 latu.
