Bordāns jau iepriekš rādījis piemēru, kā juristus piesaistīt ārpakalpojumā

Tieslietu ministrs Jānis Bordāns jau pirms sešiem gadiem skaidrojis Saeimas deputātiem, kā ministrijas var slēgt juridisko ārpakalpojumu līgumus pat ar tādām privātfirmām, kuru valdes locekļi vienlaikus ir arī ministrijas pakļautībā esošo iestāžu darbinieki, turklāt tieši šie darbinieki arī sniedz ārpakalpojumu ministrijai.

Divdomīgs, maigi izsakoties, šis tieslietu ministra rādītais «piemērs» ir, pirmkārt, tāpēc, ka likumā nepārprotami noteikts, ka «publiskai personai aizliegts slēgt līgumus par pakalpojumiem jautājumos, kuru risināšana ietilpst attiecīgās institūcijas amatpersonas vai darbinieka pienākumos». Otrkārt, Tieslietu ministrijai it kā vajadzētu būt tai «institūcijai», kurai «juridiskie jautājumi» pašai jārisina visaugstākajā līmenī utt.

Neskatoties uz to, J. Bordāna vadītā Tieslietu ministrija savulaik «juridisko jautājumu» risināšanai piesaistīja ārpakalpojuma sniedzējus, un tas tolaik izraisīja skandālu, jo šī rīcība bija pretrunā ar minēto likuma normu (kurā paredzēti izņēmumi tikai ļoti specifiskos gadījumos), bet Saeimas opozīcija no Saskaņas bija izpētījusi, ka tobrīd valdošā koalīcija šo likuma normu pārkāpj visai vērienīgi, bagātīgi maksājot advokātu birojiem, kas rada ļoti pamatotas aizdomas par augstiem korupcijas riskiem.

Šim skandālam tomēr pārāk lielas publicitātes nebija – visticamāk tieši tāpēc, ka skandāla ierosinātāji bija Saskaņas deputāti.

Mācība nav gūta

Bet tagad redzams, ka vismaz J. Bordāns no šā skandāla nekādu mācību nav guvis, jo pēc Bordāna partijas pārstāves – izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas – iniciatīvas nesen atkal tika noslēgts ārpakalpojuma līgums ar respektablu un dārgu advokātu biroju, lai cīnītos pret bordānistiem politiski nevēlamo Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku.

Cita starpā ne tik senie notikumi jāatceras arī tāpēc, ka pagājušajā nedēļā, uzstājoties LTV raidījumā Tieša runa, J. Bordāns aicināja LTV skatītājus atminēties ne tikai viņa pašreizējos darbus ministra krēslā, bet arī tos, kuri paveikti viņa pirmajā ministrēšanas reizē.

Jā, tiešām – atcerēsimies, ka tieslietu ministra amatu pirmo reizi J. Bordāns ieņēma no 2012. gada 5. jūlija līdz 2014. gada 22. janvārim, bet tad viņš bija pavisam citas partijas pārstāvis. Proti, J. Bordāns tolaik pārstāvēja partiju VL-TB/LNNK, kura viņu no savām rindām izslēdza 2013. gada novembrī, bet tad zem «sava spārna» J. Bordānu paņēma Vienotība, pasludinot par «labi strādājošu ministru», kuru no valdības patriekt nedrīkstot.

Bažas par korupciju

Bet notikumi saistībā ar juridisko ārpakalpojumu piesaisti valsts funkciju veikšanai bija šādi. 2013. gada nogalē iepriekšminēto iemeslu dēļ Saskaņas deputāti uzdeva jautājumus visiem tālaika ministriem par to, kādi juridiskie ārpakalpojumi un ar kādām kompānijām noslēgti laika posmā no 2011. gada 1. janvāra līdz 2013. gada decembrim.

Izrādījās, ka tādi noslēgti lielākajai daļai ministriju un to pakļautības iestāžu.

Kā 2013. gada decembrī publiski izteicās Saskaņas deputāts Andrejs Elksniņš, vairāki ministriju līgumi ar juridiskiem birojiem «izraisa pamatotas šaubas par šādu līgumu likumību, to atbilstību valsts un iedzīvotāju interesēm». Atsevišķos gadījumos tie rada aizdomas par «iespējamu interešu konfliktu un pat valsts amatpersonu korupciju».

Piemēram, izrādījās, ka Tieslietu ministrija noslēgusi juridisko ārpakalpojumu līgumu ar SIA PPE Serviss, kuras uzņēmuma darbības veidi norādīti «līmju ražošana, piena produktu ražošana, citu pārtikas produktu ražošana, citur neklasificētu ķīmisko vielu ražošana, dzīvojamo un nedzīvojamo ēku būvniecība», un SIA Consilium.

Izrādījās, ka abās kompānijās pakalpojuma sniedzēja ir Sintija Daugule – Tieslietu ministrijas Uzturlīdzekļu garantiju fonda Juridiskā departamenta direktore, kura bija arī SIA PPE Serviss valdes locekle. Tas nozīmē, ka ministrija bija pamanījusies noslēgt ārpakalpojuma līgumu ar privātfirmām, kurās pakalpojuma sniegšanu ministrijai nodrošina ministrijas pakļautības iestādes juristu priekšniece. Saeimas deputātiem, loģiski, radās jautājumi, kādēļ amatpersona, strādājot ministrijā, šo pašu darbu nevarēja veikt savas algas ietvaros.

J. Bordānam par radušos situāciju, līdzīgi kā citiem ministriem, toreiz nācās taisnoties pat no Saeimas tribīnes.

Esot «normāls» līgums

Saskaņas deputāts Ņikita Ņikiforovs vaicāja J. Bordānam: «Tagad konkrēti par diviem līgumiem, kas ir noslēgti. Starp Tieslietu ministriju un SIA Consilium ir noslēgts līgums, kura izpildi nodrošina, kā teikts jūsu atbildē, Sintija Daugule. Un ir noslēgts arī līgums starp Tieslietu ministriju un SIA PPE Serviss, kura izpildi nodrošina tā pati Sintija Daugule. Un kur sākas dīvainības? Tā pati Sintija Daugule strādā Tieslietu ministrijā – viņa ir Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas Juridiskā departamenta direktore. Vai te nav interešu konflikta? Kā atkal ar ētikas jautājumu? Vai tas ir pieņemams, ka ministrija pēc būtības noslēdz līgumu ar savu darbinieku vai viņam piederošu uzņēmumu, vai ar personu, kura, kā teikts jūsu atbildē, nodrošina līguma izpildi?»

J. Bordāns Saeimas deputātam atbildēja, ka tā esot normāla prakse: «Tiešām tika piemērots Publisko iepirkumu likums, un šādā sakarā arī uzvarēja noteiktie pretendenti, un šos pakalpojumus varēja nodrošināt Sintija Daugule, kas vienlaikus strādā arī vienā no Tieslietu ministrijas pakļautībā esošajām iestādēm. Bet attiecībā uz to, vai ir interešu konflikts, precizēšu: kā jau minēju, pastāv Publisko iepirkumu likums. Sintija Daugule ir tiesīga nodarboties arī ar… viņai ir atļauts nodarboties arī ar citu… teiksim, veikt darbu konkrētajos juridiskajos birojos. Viņa ir speciāliste bērnu tiesībās, un šajā ziņā varbūt tas «atslēgas jautājums» ir tāds, ka Tieslietu ministrijai tā nav pamatfunkcija – nodrošināt Hāgas konvencijas izpildi tieši tādā veidā, kādā to nodrošina Sintija Daugule; tā tas ir sakritis, ka tieši viņa to nodrošina. Bet Tieslietu ministrija ir centrālā iestāde, kas izskata jautājumus, kad notiek strīdi starp bērna vecākiem un kad vecāki ir dažādās valstīs un bērns tiek, kā saka, bieži vien pārvests no… Nu, ja Anglijā ir ģimene, tad viens no vecākiem kādreiz bērnu atved uz Latviju, un otrs vecāks mēģina aizstāvēt savas tiesības, un rodas strīds. Šādos gadījumos Tieslietu ministrija, būdama šāda centrālā iestāde, palīdz nodrošināt abu vecāku tiesību aizsardzību un palīdz nodrošināt juridisko palīdzību, līdzīgi kā advokāta palīdzību, arī tam vecākam, kurš nedzīvo Latvijā. Un šo funkciju Sintija Daugule arī ir pildījusi, un tas nav bijis, vēlreiz atkārtošu, ministrijas darba uzdevums. Ministrija ir izsludinājusi šādu iepirkumu, un ir cilvēks, kurš ir specializējies šādos jautājumos; šādu cilvēku nav daudz. Šis cilvēks, strādājot arī citos birojos, spēj nodrošināt šīs funkcijas.»

Neesot ministrijas pienākumos

Tomēr Ņ. Ņikiforovs nelikās mierā un turpināja izvaicāšanu: «Jautājums sekojošs. Tātad, kā es saprotu, Sintija Daugules kundze ir spējīga nodrošināt tādu pakalpojumu, ko ministrija iepērk saskaņā, protams, ar Publisko iepirkumu likumu. Sintija Daugules kundze var nodrošināt arī citus pakalpojumus, tādus kā brošūras izstrādāšana, kā mēs zinām. Paldies par jūsu atbildēm. Bet vai tad tomēr nebūtu jēdzīgi maksāt bišķiņ lielāku algu Sintijai Daugulei, lai viņa to veiktu sava darba ietvaros?»

Uz šo J. Bordāns atbildēja: «Jā, kā jau es minēju, viņa nevar… Tā nav Tieslietu ministrijas funkcija – nodrošināt aizsardzību vecākiem. Tā nav ministrijas funkcija, tas neietilpst ministrijas pienākumos nekādā veidā.»

nra.lv
Foto: F64