Bīstamie stereotipi
Mainoties laikiem, mainās arī mūsu ticība dažādiem brīnumiem un stereotipiem. Ja pirms krīzes daudzi no mums domāja, ka nekustamā īpašuma cenas var iet tikai augšup, algas pieaugums 30% gadā turpināsies vēl neskaitāmus gadus un ekonomiskā izaugsme 10% un vairāk gadā ir normāla parādība Latvijas apstākļos, tad tagad mūs ir pārņēmusi pretēja sērga. Kādi tad ir pašreizējie stereotipi, kuriem daudzi no mums nelokāmi tic un kurus politiķi piemin ikkatrā runā?
Lielās algas – ļaunuma sakne
Alga ir jāvērtē kontekstā ar padarīto darbu un to, cik daudz par tādu pašu darba darītāju ir jāmaksā „tirgū”. Arī mazas algas ir problēma, sevišķi apstākļos, kad spējīgi un augsti kvalificēti speciālisti pamet Latviju. Pārlieku aizraujoties ar raganu medībām algu tirgū, mēs pēc pāris gadiem nonāksim situācijā, kur Latvijas raganas rīkos salidojumus Briselē, kamēr vietējās valsts iestādes pat studenti vairs nestrādās. Alga un rezultāts ir neatraujami saistīti. Šo kontekstu nedrīkst pazaudēt.
Prēmijas ir izšķērdība
Tas daļēji iet kopā ar „ļaunuma sakni”. Kāpēc gan lai cilvēks par labi padarītu darbu nesaņemtu adekvātu atalgojumu? Kāpēc gan nemotivētu cilvēkus sasniegt labus rezultātus savam uzņēmumam vai valstij, par to viņu adekvāti atalgojot? Ja kāds savam uzņēmumam nopelna 10 000 latu, kāpēc lai viņš nesaņemtu daļu peļņas? Prēmijas nekādā ziņā nav izšķērdība. Tieši pretēji, prēmijas labi motivē darbiniekus, taču svarīgi, lai tās tiešām būtu balstītas uz reāliem rezultātiem. Pašlaik mēs riskējam ar to, ka darbinieki kā mēbeles atsēdēs sev paredzēto darba laiku un darīs tikai un vienīgi to, ko viņiem kāds no augšas liks. Padomju laikos vēl deva ordeņus čaklākajiem darba darītājiem. Mēs pašlaik attīstāmies šajā virzienā.
Ražosim tikai produktus ar augstu pievienoto vērtību (PV)
Katrs 1. kursa ekonomikas students zina, ka nevis piedāvājums nosaka pieprasījumu, bet pieprasījums nosaka piedāvājumu. Līdz ar to sākumā ir jāražo tas, ko var pārdot. Ja tas ir produkts ar augstu PV – ļoti labi, bet nav problēma arī, ja PV sākotnēji ir zema. Paņemsim slaveno pirtsslotu piemēru. Ja mēs varam efektīvi saražot pirtsslotas un pārdot tās Latvijā, Somijā, Krievijā un citās valstīs, nodarbināt šajā procesā daudzus cilvēkus, iekarot savu tirgus nišu un efektīvi pasniegt savu produktu, kāpēc gan mūsu pirtsslotas būtu sliktākas par, piemēram, vienas augstas pievienotās vērtības medicīnas iekārtas uzbūvēšanu? Lai arī PV uz vienu pirtsslotu ir mazāka kā uz vienu iekārtu, pārdodot, piemēram, 10 000 vai 100 000 pirtsslotu PV var arī būt ievērojami augstāka. Turklāt arī augstas PV preces ir pakļautas normālām tirgus pieprasījuma/piedāvājuma svārstībām un nekur nav teikts, ka kādu dienu mūsu super efektīvās investīcijas augsto tehnoloģiju produktos nepārvēršas kapeikās, tirgū parādoties kādam jaunam revolucionāram izgudrojumam. Ir jāseko pieprasījumam. Augstas PV ražošanai ir jāatbilst pieprasījumam. To radīt mākslīgi ir bīstami.
Jākoncentrējas tikai uz eksportu
Eksports patiešām var palīdzēt glābt daudzus Latvijas uzņēmumus, taču nevajag aizmirst, ka arī, piemēram, ražošana, kas vērsta uz importēto produktu aizvietošanu mūsu apstākļos var būt ļoti efektīva. Noturīgai ilgtermiņa attīstībai valstij vajadzīga nevis tikai uz eksportu orientēta izaugsme, bet gan sabalansēta izaugsme, kur eksports attīstās vienādi spēcīgi kopā ar pašmāju patēriņu. Tieši stabils pašmāju patēriņš var izrādīties par svarīgāko balstu mūsu ekonomikas ilgtspējas nodrošināšanā.
Protams, ka visos šajos apgalvojumos un stereotipos ir liela daļa taisnības. Taču ir ļoti bīstami tos piemērot vienmēr un visur, neiedziļinoties lietas būtībā, piemēram, vērtējot atalgojumu bez konteksta ar sasniegto rezultātu, vai vērtējot individuāla produkta pievienoto vērtību, bez konteksta ar kopējo peļņu.
Autors: Harijs Švarcs, Swedbank Ieguldījumu Sabiedrības valdes priekšsēdētājs
