Atteikšanās no fotoradariem ir Iekšlietu ministrijas izdomājums
Par satiksmes drošību atbildīgajām institūcijām Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra paziņojums, ka ātruma radaru programma naudas trūkuma dēļ, iespējams, tiks apturēta, ir pārsteigums. Nekas tāds starpministriju sanāksmēs nav pārrunāts, un faktiski Dimitrijs Trofimovs ir vienpersoniski nolēmis atteikties no efektīvākā satiksmes uzraudzības līdzekļa valstī, vēsta NRA.lv.
Ātruma radari pēc būtības ir preventīvs līdzeklis. Cilvēki samaksā vienreiz, samaksā otrreiz, bet trešoreiz maksāt vairs negrib – brauc lēnāk. Un izdzīvo. Vietas, kur radari izvietoti, pirmām kārtām ir tā dēvētie melnie punkti, kur iepriekš bieži notikušas avārijas. Pēc radara uzstādīšanas smago satiksmes negadījumu skaits ar cietušajiem un bojāgājušajiem zibenīgi krītas. Tie ir secinājumi, kas pārrunāti Ceļu satiksmes drošības padomes iepriekšējās sēdēs, slavējot elektronisko uzraudzības ierīču efektivitāti. Šobrīd uz Latvijas ceļiem darbojas 100 stacionārie radari, un vēl policijas rīcībā ir 12 pārvietojamie. Viens stacionārais radars mēra automašīnu vidējo ātrumu – uz Tīnūžu šosejas. Vēl tādu bija iecerēts uzstādīt uz Jūrmalas šosejas, kur lielā skaitā mēdz nēsāties bezatbildīgi bagātnieki ar Krievijas numuriem.
Satiksmes drošības ekspertu un atbildīgo institūciju lokā konceptuāli ir nolemts, ka radaru tīkls arī turpmāk būtu paplašināms. Ceļu satiksmes drošības direkcijas pārstāvis Jānis Aizpors stāsta, ka runa bijusi par vēl 50 stacionārajiem radariem un 50 radaru mulāžāma – kastēm, kas tikai izskatās pēc radariem. Tāpat nolemts strādāt pie idejas par elektronisku uzraudzību kustību aizliedzošo luksofora signālu pārkāpumiem. Darba grupā secināts, ka tehniskie līdzekļi ir efektīvāki nekā policisti. Cilvēks nevar būt klāt pie katra pārkāpuma, turpretim radars un kamera – var. Tāpēc Iekšlietu ministrijas galvenā ierēdņa vakardienas paziņojums kolēģiem no citām iestādēm izraisīja, maigi izsakoties, neizpratni. Ne ar CSDD, kas ir stacionāro radaru apsaimniekotājs, ne ar Satiksmes ministriju, kas atbild par satiksmes politiku kopumā, radaru programmas pārtraukšana nav apspriesta. Un nav arī iemesla, lai to darītu, jo programma ir veiksmīga. Prevencija darbojas. Taču Iekšlietu ministrijai citas rūpes, proti, jaunajā budžetā finansējums radaru programmas turpināšanai nav paredzēts, un apsīkusi arī naudas plūsma no iekasētajiem sodiem. No Dimitrija Trofimova teiktā izriet, ka ne vien jauni radari netiks iegādāti, bet iespējama arī atteikšanās no jau esošajiem. Vismaz aģentūra LETA šādi pārstāsta valsts sekretāra teikto: «Esošo fotoradaru turpmāka darbība un jaunu fotoradaru iegāde ir zem jautājuma zīmes.» Mazāki ienākumi no fotoradaru sodiem esot saistīti gan ar remontdarbiem uz lielajām šosejām un ielām, kuru dēļ autovadītāji ir spiesti samazināt ātrumu vietās, kur izvietoti fotoradari, gan arī autovadītāju disciplīnas pieaugumu satiksmes noteikumu ievērošanā. Trofimovs izsaka atzinību par uzlabojumiem Latvijas satiksmes kultūrā, taču Iekšlietu ministrija jau sākusi apspriesties ar Finanšu ministriju par fotoradaru turpmāko darbību. Lai arī tuvākā institūcija, ar ko konsultēties par šo jautājumu, būtu tieši Satiksmes ministrija. Iekšlietu ministrijas preses dienests informē, ka šis problēmjautājums tiks virzīts uz tuvāko Satiksmes drošības padomes sēdi. Datums tai vēl nav noteikts. Protams, ir dīvaini, ka tik nozīmīgs jautājums vispirms tiek iemests publiskajā vidē un tikai pēc tam apspriests ekspertu un speciālistu lokā. Tas rada iespaidu, ka drīzāk Iekšlietu ministrija radaru programmu izmanto kā argumentu starpministriju budžeta izcīņās, kas pamazām tuvojas finiša taisnei.
Imants Vīksne
