Apmānīt karavīrus un likt nepakļauties pavēlēm – biedējoši viegli, secina eksperimentā

Kamēr aizsardzības ministrs Artis Pabriks (AP) piedalījās drošības konferencē Minhenē, Vācijā, it kā no viņa e-pasta izsūtītas elektroniskās vēstules par izdomātām ministra izklaidēm Vecrīgā. Starp serveriem, no kuriem e-pasti sūtīti, ir arī Krievijas adreses, vēsta TV3 raidījums “Nekā personīga”.

Šādi uzbrukumi ir nenozīmīgi salīdzinājumā ar naidīgu spēku iespējām sociālajos tīklos. To, cik daudz par mūsu aizsardzību internetā var uzzināt un pat ietekmēt to, ilustrējis kāds eksperiments.

”Ļaundaru komanda” vēlas noskaidrot slepenu informāciju par NATO armijas mācībām. Tā tīklā “Facebook” reģistrē profilus – gan izdomātus, gan no īstiem cilvēkiem aizgūtas identitātes, bet tiem visiem kopīga ir profesija – karavīrs. ”Ļaundari” rada oficiālās armijas lapas kopiju un jaunas tematiskas vietnes. Tās kalpo par ēsmu. Tā krāpnieki atrod īstus karavīrus – militāro mācību dalībniekus. “Facebook” ieteikumu funkcija pati atrod citus viņu kolēģus. Pat tādus, kas nebija norādījuši armiju kā savu darba vietu.

Atrastos karavīrus pievieno slēgtai “Facebook” grupai. ”Ļaundari” apmaksā arī reklāmu. Tas izmaksā vien dažus desmitus eiro.

Šādā veidā ”krāpnieki” atrada ap 150 īstu militāro mācību dalībnieku. No karavīru aktivitātēm sociālajos tīklos izdevās uzzināt smalku informāciju par viņu interesēm, ģimenēm, hobijiem. Tādēļ izvilināt papildu ziņas par mācībām nebija grūti.

Viltvāržiem izdevās noskaidrot armijas vienību precīzas atrašanās vietas. Un pats galvenais – viņi panāca, ka karavīri nepakļāvās pavēlēm un atstāja savas pozīcijas.

Šoreiz ”ļaundari” bija Latvijā bāzētā NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra jeb ”StratCom” pētnieki, kas pārbaudīja, vai šādā veidā iespējams “uzlauzt” armijas aizsardzību.

”StratCom” direktors Jānis Sārts: “Mēs saprotam, ka arvien vairāk un vairāk šīs metodes un tehnoloģijas var izmantot ne tikai, teiksim, es pirkšu “Adidas” botes, nevis “Nike” botes, bet arī, lai citas rīcības sāktu ietekmēt. Šis mūsu eksperiments mēģināja saprast, cik tad tālu ir. Jāsaka godīgi, es pats arī nejūtos komfortabli ar to, cik vienkārši tas bija un cik efektīvi tas bija. Mans pamatsecinājums no visa šī eksperimenta – ka mēs esam daudz vienkāršāki, nekā mums pašiem šķiet.”

Latvijas bruņotajos spēkos lētticību internetā uztver nopietni un atzīst, ka karavīri, jo īpaši – zemessargi, pārāk bezrūpīgi publicē informāciju un attēlus no mācībām. ”StratCom” neatklāj, kuras NATO valsts armijā eksperiments noticis, taču noprotams, ka tā ir Latvija.

Starp iesaistītajiem bija arī Latvijas karavīri, tā pieļauj Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons. “Tā kā tas ir Stratēģiskās komunikācijas centrs, kas darbojas šeit [Latvijā], es pieļauju, ka šie varētu būt arī Latvijas karavīri. Mums tā lielākā problēma… mēs strādājam arī ar zemessargiem, lai panāktu to, ka tā informācija, kas tiek publicēta sociālajos tīklos, lai nekompromitētu pašus šos cilvēkus vai sistēmu kā tādu. Protams, vienmēr nostrādā civilais faktors. Šis pētījums faktiski ir pierādījums tam, ka sistēma ir jāuzlabo, un, protams, arī pierādījums tiem neticīgajiem, kuri ignorē šādas lietas, jo jebkurš – ne tikai karavīrs vai zemessargs – var tikt ietekmēts, jo tās faktiski ir ietekmēšanas operācijas.”

Sociālie tīkli radījuši drošības caurumu, no kura armiju pilnībā pasargāt varētu vien aizliegums karavīriem lietot mobilos telefonus. Šāda radikāla rīcība pagaidām netiek apsvērta, tā vietā uzsvars tiek likts uz karavīru izglītošanu.

Telefonu aizliegums varētu pasargāt no datu noplūšanas aktīvajā militārajā fāzē, bet tas nenovērš armijas noslēpumu publicēšanu brīvajā laikā.

“Kanādā Jūras spēkos, kad kuģi iet garākās misijās, viedtālruņi nav atļauti. Viņu spējas rekrutēt cilvēkus ir strauji kritušās. Vai tu vari dabūt jaunieti kļūt par militārpersonu, ja tu uzreiz pasaki – tev viedtālrunis nebūs. Krievija tagad mēģina šo te, tur būs, manuprāt, divas sekas – viens, ka viņi nevarēs rekrutēt cilvēkus, otrs, ka cilvēki atradīs veidu, kā to apiet,” uzsver ”StratCom” direktors.

Tomēr pat bez īpašām pūlēm internetā pieejami dati par cilvēku privāto dzīvi, pirkumiem, interesēm. Ir pat uzņēmumi, kuru bizness ir šo datu tirgošana. Lielākoties informācija tiek izmantota, lai rādītu reklāmas īstajai auditorijai, bet citi pielietojumi ir daudz bīstamāki.

ASV prezidenta vēlēšanas, ”Brexit” referendums Lielbritānijā un citi piemēri rāda, kā šie dati kļuva par ieroci sabiedrības noskaņojuma ietekmēšanai. Viltus profilus, tematiskas lapas, slēgtas grupas ASV, Lielbritānijas un citu valstu iedzīvotāju šķelšanai un balsojumu rezultātu ietekmēšanai patiesībā radīja viltvārži Krievijā.

Šajos gadījumos ļaunprātīgu iejaukšanos un dezinformāciju izdevies pierādīt, jo sociālie tīkli piekrituši sadarboties un izmeklētājiem dot datus. Bez sadarbības konstatēt manipulēšanu vai dezinformēšanu ir grūti, it īpaši, ja tā notiek slēgtās sociālo tīklu grupās.

Sārts skaidro, ka pamatveids, kā ietekmi realizēt un iegūt kontroli pār kaut kādām grupu uzvedībām, ir tieši šīs slēgtās grupas, un tieši tur ir tā bīstamība, ka, izņemot pašu sociālo mediju kompāniju, cilvēki no malas nevar pat reizēm redzēt, kas notiek, jo slepenajās grupās… Mēs pat nezinām, ka viņas pastāv. Ja tu skaties no otras puses, tas ir tas pamatceļš, viens no stūrakmeņiem, lai radītu šāda veida ietekmes uz cilvēkiem.

Pērn Latvijā pirms Saeimas vēlēšanām tika izveidota īpaša iestāžu koordinēšanas grupa, kas tikās un sadarbojās ar ”Facebook” un citām sociālo tīklu platformām. Galvenais mērķis bija novērst dezinformāciju.

Tagad – pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām – šādas koordinēšanas grupas ir visās dalībvalstīs. Ja sociālie tīkli nevarēs demonstrēt, ka paši var novērst dezinformēšanas un manipulācijas kampaņas, tad Eiropa ķersies pie sociālo platformu regulēšanas.

“Ir jautājums par to, vai ir nepieciešama, vai nav nepieciešama sociālo mediju regulēšana Eiropas Savienības līmenī. Sociālo mediju kompānijas no savas puses mēģinās pierādīt, ka pietiek ar brīvprātīgu labās gribas kodeksu, un Eiropas Savienība mēģinās to pārbaudīt un saprast, vai tas, ko dara sociālo mediju kompānijas, novērš apdraudējumu demokrātijai, novērš maldināšanas un dezinformācijas izplatīšanos vai nē,” uzskata Valsts kancelejas direktora vietnieks Kaspars Ozoliņš.

Mānīšanās sociālajos tīklos ir ikdiena. ”Laikus”, ”šērus”, kā arī slavinošus vai negatīvus komentārus par simbolisku samaksu ”melnajā tirgū” var nopirkt ikviens.

“Kas ir tie pakalpojuma pircēji – mārketinga kompānijas, reklāmas aģentūras, influenceri, politiķi. Tie ir tie, kas ir visbiežākie pakalpojuma pircēji,” turpina Sārts.

Savukārt Ozoliņš uzsver, ka “cilvēkiem vajadzētu būt pieejamām pamatzināšanām, kas, kāpēc, kādā veidā viņa datus izmanto, ar kāda veida informāciju viņš tiek “barots”. Lai viņš saprastu, kas ir tā vide, kurā viņš patiesībā pats pieņem savus lēmumus”.

Sociālo tīklu ieraksti un dati pētniekiem aizvadītajos gados ļāvuši konstatēt Krievijas armijas klātbūtni Ukrainā un Sīrijā, kad Kremlis savas armijas iesaisti noliedza. Šonedēļ Krievija karavīriem aizliedza izmantot mobilos telefonus.

Foto: Unplash