Akcīze koalīcijas nākotnei
Akcīzes nodokļa celšana dīzeļdegvielai tiek plānota nevis rūpēs par Latvijas ceļu stāvokļa uzlabošanu, bet par tik nesaderīgo piecu partiju saturēšanu koalīcijā.
Ko nevar ar kopīgu ideoloģiju, vērtību un raksturu saskaņu, to var, vismaz mēģināt, ar naudu.
Ko nevar ar naudu, to var ar lielu naudu vai represiju draudiem, vai abu kombināciju. Tā var aizdabūt prom gan finanšu uzraugus, gan lielu valsts uzņēmumu vadītājus. Vai šī koalīcija būs sacementējama ar autobraucēju, lauksaimnieku, transporta un loģistikas nozares un beigu beigās – ar visu nodokļu maksātāju samestiem lielākiem nodokļiem, ko tieši un pastarpināti prasīs akcīzes nodokļa paaugstināšana?
Par to, ka akcīzes nodokļa celšana dīzeļdegvielai varētu būt viens no avotiem papildu finansējumam ceļiem, vienlaikus arī veicinātu videi draudzīgāka sabiedriskā transporta izmantošanu, pagājušajā nedēļā izteicās satiksmes ministrs Tālis Linkaits (JKP). Šī doma gan vēl tiks apspriesta iecerētās nodokļu sistēmas reformas ietvaros. Jau kārtējās. Jācer, ka šī valdība tomēr turēs iepriekšējo valdību vienošanos un arī citviet pasaulē akceptētu praksi nodokļus nemainīt bieži, atturēties to darīt vismaz trīs gadus kopš iepriekšējās reformas. Tas būtu līdz 2020. gada beigām. Bet izskatās, ka šai koalīcijai degvielu vajag ātrāk – daudzas nozares prasa papildu naudu, tās trūkums rada spriedzi, ministrijas kārtējo reizi uzrakstījušas par 600 miljoniem lielākus budžeta pieprasījumus, arī reformas nevar veikt bez naudas, turklāt koalīcijas partneri pamanās sakašķēties ne tikai par atšķirīgām ideoloģiskām nostādnēm, bet arī par amatpersonām, komunikācijas stilu un pat muzikālo gaumi. Arī JKP priekšsēdētāja vietnieka Krišjāņa Feldmana izteikumi par 500 eiro minimālo algu jau nākamgad liek bažīties, ka ar nodokļu reformu šī koalīcija gribēs pasteigties. Vismaz ar to reformas sadaļu, kas attiecas uz nodokļu paaugstināšanu.
Protams, tas, ka 2020. gadā beigsies Latvijai līdz šim tik nozīmīgu artavu devušie Eiropas Savienības fondu līdzekļi ceļiem, liek sarosīties un meklēt šo iztrūkumu, kas lēsts vismaz 100-120 miljonu eiro apjomā. Tikai viena nianse – jau tagad no autobraucēju ik gadu akcīzes nodoklī un ceļa nodevās samaksātajiem apmēram 750 miljoniem eiro ceļos nonāk tikai ap 300 miljoni – mazāk nekā puse. Jau tagad ar autovadītāju palīdzību tiek lāpīti ne tikai ceļi, bet arī valsts budžets, kas turklāt tiek darīts apstākļos, kad autoceļu stāvoklis daudzviet ir kritisks un, samaksājuši pietiekami lielus nodokļus un nodevas, autovadītāji vēl maksā dubultā par bedrainajos ceļos sagandēto automašīnu labošanu. Ne ceļi ir tie, kam jāmeklē nauda, bet citas budžeta un koalīcijas vajadzības. Jā, bez noteiktu preču patēriņa ierobežošanas akcīzes nodokļa mērķis citastarp ir arī fiskālais – budžeta ieņēmumu nodrošināšana, tādējādi akcīzes ieņēmumu izmantošana vajadzībām, kas nav saistītas tikai ar braukšanu, ir legāla. Cits jautājums ir par proporcijām un to, vai vairāk nekā puse šīs naudas jāieber kopējā katlā laikā, kad liela daļa ceļu (296 km valsts galveno ceļu, 1440 km reģionālo, 3764 vietējo ceļu) ir avārijas stāvoklī, kad, pēc nozares aplēsēm, ceļu remonta deficīts 25 gados sasniedzis četrus miljardus eiro, bet sliktie ceļi gada laikā rada zaudējumus ekonomikai un autolietotājiem aptuveni miljonu eiro.
Interesanti, ka ministrs pieķēries tieši dīzeļdegvielai. Jā, dīzeļdzinēji ir videi kaitīgāki nekā benzīna, bet arī tie nav bez grēka – mazāk kaitīga būtu autogāze vai elektrība, ja prioritāri raugās no zaļo pozīcijām. Bet zaļie šajā valdībā ir atstāti opozīcijā, arī JKP programmā neatradu ne vārda par zaļo politiku, pāreju uz videi draudzīgāku transportu, toties atradu virkni citu neizpildītu solījumu. Par vidi ir jādomā ilgtermiņā, bet ne ar šādu vienu aktu, ar kuru vides problēmas atrisinātas netiks ne tik, cik melns aiz naga, bet ekonomikas izaugsme gan tiks bremzēta. Dīzelis nav luksusa prece, kuru varētu aplikt ar papildu akcīzi, lai samazinātu tā patēriņu. Komercsektorā vairāk nekā 95% izmantoto auto ir tieši ar dīzeļdzinēju, privātajā – virs 60%, ko izvēlas tieši ne tie turīgākie, ņemot vērā, ka dīzeļdzinēji ir ekonomiskāki. Ar to pamatā darbojas smagā tehnika lauksaimniecībā, pārvadājumos. Tas nozīmē, ka dīzeļdegvielas sadārdzināšanās radīs ķēdes reakciju – tai sekos ražošanas un pakalpojumu, piemēram, sabiedriskā transporta, izmaksu kāpums, sadārdzināsies preces, tostarp pirmās nepieciešamības preces gan uz ražošanas, gan piegādes izmaksu kāpuma rēķina, sekos konkurētspējas kritums. Valsts gan berzēs rokas, jo ar vienu gājienu būs nošāvusi divus zaķus – bez iekasētiem lielākiem dīzeļdegvielas nodokļiem vēl pieaugs arī PVN. Tas atstās ietekmi uz inflāciju, ko sajutīs ne tikai autobraucēji, bet arī pensionāri, maznodrošinātie, kuriem varbūt ar vienu roku kādu kapeiciņu piemetīs, bet ar otru – atņems.
Skaidrs, ka ne zaļie, ne zilie ideoloģiskie apsvērumi nevada šo koalīciju. Ja tā būtu, tad valdība nesteigtu pa galvu, pa kaklu samazināt akcīzes nodokli stiprajam alkoholam. Kā Neatkarīgā jau iepriekš pieļāva, var gadīties, ka par šo soli varam samaksāt ar citu nodokļu celšanu vai mazinātiem nodokļu atvieglojumiem. Izskatās, ka tieši uz to arī virzās.
Baiba Lulle
