Valsts advokāts atklāj pierādījumu neesamību Lemberga apsūdzībā

Valsts nozīmētais advokāts Genadijs Ivankins debašu runā atklāja, ka krimināllietas materiālos tā arī nav spējis atrast pierādījumus Aivara Lemberga darbībām vai bezdarbībām, kas 1993.–1994. gadā novedušas pie triju kompāniju kapitāla daļu izspiešanas no miljonāra Ainara Gulbja, raksta NRA.lv.

Kā jau rakstīts, tiesa nepieņēma A. Lemberga pieteikto noraidījumu valsts nozīmētajam advokātam, kā arī tiesa neļāva G. Ivankinam pašam noraidīties, līdz ar to viņš ir spiests turpināt debates.

Analizējot krimināllietā iešūtos materiālus, uz kuru pamata A. Lembergs apsūdzēts pēc Latvijas Kriminālkodeksa 164. panta par kukuļa – kapitāla daļu – izspiešanu, advokāts vērsa tiesas uzmanību uz apsūdzībā teikto, ka A. Lembergs apsūdzēts «par darbību neizdarīšanu kukuļdevēja interesēs, būdams amatpersona, kas ieņem atbildīgo stāvokli».

Bezdarbību nevar atrast

G. Ivankins uzsvēra, ka, pēc apsūdzības apgalvojuma, A. Lembergs apsolījis vai draudējis A. Gulbim kaut ko nedarīt. Pētot lietas materiālus, advokāts meklējis, kas ir bijis tas, ko A. Lembergs, atbilstīgi apsūdzībā rakstītajam, draudējis nedarīt A. Gulbja labā: «Amatpersona [domāts A. Lembergs] ir tiesīga pārbaudīt jebkuras publiskas vai privātas saimnieciskas personas darbību – vai tā ir likumīga vai nelikumīga. Ja runājam par bezdarbību, var neveikt pārbaudes un tā tālāk un var aizvērt acis uz nelikumībām. Vai šajā lietā ir tādi pierādījumi? Man liekas, ka nav. Nav pierādījumu tam, ka ilgus gadus, būdams ievēlēts par tautas deputātu, pēc tam par pašvaldības deputātu, Lembergs kādām personām atļauj rīkoties nelikumīgi.»

Analizējot apsūdzības apgalvojumu, ka A. Lembergs 1994. gada sākumā, «precīzi nenoskaidrotā laikā, bet ne vēlāk kā līdz martam», kā deputāts, pilsētas tautas deputātu padomes priekšsēdētājs, valsts akciju sabiedrības Ventspils nafta pilnvarnieks, esot nolēmis pieprasīt no A. Gulbja kā kukuli tam piederošās Šveices kompānijas Multinord AG akcijas, G. Ivankins teica: «Kādā konkrētā laikā, kādā vietā, ar kādu darbību ir pierādāms tas, ka Lembergs nolēma [pieprasīt A. Gulbim akcijas]? Ko mēs zinām par fiziskas personas domām, mērķiem un visu to pārējo, kas cilvēkam galvā atrodas? Varbūt prokuroriem ir kaut kāda ierīce, kuru viņi varēja izmantot, lai apgalvotu, ka kaut kādā nekonkrētā datumā un nekonkrētā vietā [tas ir noticis]? .. No Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2011. gada 12. novembra lēmuma lietā SKK – 621 izriet, ka noziedzīgā nodarījuma aprakstam jābūt tādam, kas pilnībā ļauj izprast tā būtību, un nav jāmeklē papildu paskaidrojumi krimināllietas materiālos. Uzsvērts, ka notiesājošu spriedumu, kurā šis apraksts nav sniegts, nevar atzīt par tiesisku un pamatotu Kriminālprocesa likuma

511. panta 2. daļas un 512. panta 1. daļas izpratnē. Tur arī ir minēts, ka apsūdzētajam nav pienākums meklēt kaut kur lietas materiālos pierādījumus par savu vainīgumu. Apsūdzībai jābūt konkrētai. Tiek inkriminēta bezdarbība attiecībā uz to, ka varēja arī kaut ko nedarīt, lai dabūtu akcijas. Bet kas konkrēti? Kādas darbības vajadzēja nedarīt ar nosacījumu, ka Lembergs nolēma atsavināt akcijas pretlikumīgi?»

Advokāts uzsvēra, ka nekonkrētā apsūdzība liedz tiesības uz aizstāvību: «Tā nedod tiesības aizstāvēties. Nav norādes, kādas tieši savas amatpersonas pilnvaras Lembergs varēja likumīgi izmantot, lai ietekmētu nosauktos [A. Gulbja] uzņēmumus un banku. Tur būs runa par [Rīgas] Apvienoto Baltijas banku. Nav saprotams, kas tieši ir inkriminēts. Varbūt no tā radās Aivara Lemberga jautājums prokuratūrai, pēc tam tiesai, izskaidrot apsūdzības būtību. Varbūt šeit tas suns aprakts.»

Maks, ne banka

Runājot par apsūdzības apgalvojumu, ka A. Lembergs no A. Gulbja izspiedis kukuli, draudot izņemt līdzekļus no Rīgas Apvienotās Baltijas bankas, advokāts norādīja, ka, ja tas tā patiešām būtu noticis, tad, īstenojot draudus, vajadzētu būt redzamai un pierādītai apjomīgas naudas izņemšanai no šīs bankas. Turklāt, kā norādīja G. Ivankins, svarīgi pievērst uzmanību, kādi līdzekļi izņemti no bankas. «No apsūdzības teksta izriet, ka fiziska persona, Aivars Lembergs, dzimis 1953. gadā, turēja [bankā] savu naudu, kuru izņemot banka nokļūst uz bankrota sliekšņa. Tas laikam izskatās pēc Aināra Gulbja viedokļa. Bet kas tā par banku, ja viena fiziska persona izņem naudu un tas apdraud komercbanku, kurai jābūt pietiekamām rezervēm visādiem gadījumiem? Tad ko – šī banka vispār neko nedarīja, ka tikai paļāvās uz Lemberga finansiālo palīdzību? Kas tā par banku? Tas ir kauns! Tas ir maks, nevis banka! Ja ir runa par kaut kādām kompānijām, par kaut kādiem uzņēmumiem, kuri it kā piederēja Lemberga kungam [un kuri turēja naudu bankā], tad to vajadzēja arī norādīt konkrētā apsūdzībā, lai nebūtu pašam apsūdzētajam jāmeklē savas vainas apliecinājumu krimināllietā.»

Gulbis – kukuļdevējs

Advokāts analizēja apsūdzības teikumu: «Ainārs Gulbis, apzinoties Aivara Lemberga pilnvaras un ietekmi Ventspils pilsētas pašvaldībā, zinot Aivara Lemberga personisko ietekmi ar tranzīta komercdarbību saistītos Ventspils komersantos, apzinoties amatpersonas pilnvaras un ietekmi valsts akciju sabiedrībā Ventspils nafta, šādu vairākkārt izteikto Aivara Lemberga prettiesisku pieprasījumu par 26 kompānijas Multinord akciju atdošanu uztvēra kā ultimātu, obligāti izpildāmu pieprasījumu, un kā tādu, kura neizpildes gadījumā viņam, Aināram Gulbim, reāli iestāsies nelabvēlīgas sekas.» Vēršoties pie tiesas, G. Ivankins teica: «Tātad kādas sekas? Kādas konkrētas sekas? Maksātnespēja, apgrozības samazinājums? Un saistībā ar šādām sekām, kā pilsētas galva, neko nedarot, varēja ietekmēt maksātnespējas iesākšanos? Pilnībā nav saprotams! Vai ir kaut viens pierādījums šādam apgalvojumam? Pie tam vairākas reizes tika kaut kas arī izteikts. Nu kaut vienu datumu par šādu ilgu, ilgstošu kriminālu! Varēja [prokurori] tai laika periodā kaut vienu epizodi atrast un nosaukt, ka pie šī galda, tajā telpā un tas būs apliecināts arī ar objektīviem pierādījumiem, nu, kaut ar liecībām! Nav! Analizēju Aināra Gulbja liecības un paskaidrojumus. No viņa vārdiem ir saprotams – viņš ir ieinteresēts šīs lietas iznākumā sev par labu tāpēc, ka viņš ir kukuļdevējs. Tātad arī šajā ziņā absolūti nekonkrēta apsūdzība.»

Advokāts norādīja, ka tā arī nav varējis krimināllietas materiālos atrast pierādījumu, ka A. Lembergs būtu ietekmējis vai varējis ietekmēt Ventspils domes lēmumus par sliktu A. Gulbja komercstruktūrām: «Neatradu, ka Lembergs kaut kādā veidā ietekmēja koleģiālu lēmumu neizdot kādai no šīm kompānijām atļauju. Nav tādu apstākļu, neatradu. Tātad, ja ne pavirši uzrakstīts apsūdzības teksts vai tās daļa, tad tie ir apzināti patiesībai neatbilstoši prokuroru apgalvojumi. Nezinu, kurš konkrēti ir autors, kurš tos ir iekļāvis Aivaram Lembergam izvirzītajā apsūdzībā,» teica G. Ivankins.

Cita starpā, šo apsūdzību ir parakstījis pašreizējais ģenerālprokurora amata kandidāts prokurors Juris Juriss.

Kurš vadīja Gulbi

Runājot par prokuroru apgalvojumu, ka A. Lembergs nostādījis A. Gulbi tādos apstākļos, kuros viņš, A. Gulbis, esot bijis spiests dot kukuli, G. Ivankins teica: «Nevar saprast, kādos apstākļos bijis spiests dot kukuli, jo bezdarbība nav pierādīta. Nav saprotams, kā var bezdarbīgi ietekmēt komercdarbību, ja viss saistīts tikai ar vienas personas ietekmi. Ja tā, tad jau [A. Gulbim] nevajadzēja ar tādu komercveidu [banku un tranzītbiznesu] nodarboties.»

Advokāts vērsa tiesas uzmanību, ka nav saprotama arī paša A. Gulbja rīcība: «Runājot par Aināra Gulbja ietekmi, lai rastos šāda apsūdzība, varu uzdot jautājumu, kuru atkārtošu arī turpmāk: kāpēc nostādīts tādos apstākļos, kuros viņš, Ainārs Gulbis, ir spiests dot kukuli, kāpēc nav nevienas pazīmes, ka Ainārs Gulbis bija, pirmkārt, neapmierināts ar šādu situāciju, un, otrkārt, apzinoties, ka viņš ir spiests dot kukuli, kas ir noziedzīgs nodarījums, nav ziņojis [tiesībsargājošajām institūcijām] ne par savu darbību, ne par izspiešanas faktu. Tajā saucamajā preambulā, ka vēl 1996. gadā viņam bijusi pirmā saskarsme ar tiesībsargājošiem orgāniem, un līdz pat 2008. gadam, kad viņš tika atzīts par cietušo, tikai vienā protokolā parādās teikums «lūdzu mani atzīt par cietušo». Tātad tas notiek 12 gadus pēc notikuma [kukuļa došanas]. Nevienam nerodas jautājums, kāpēc tikai pēc pieciem gadiem kopš kriminālprocesa uzsākšanas [kriminālprocess tika uzsākts 2003. gadā, t.i., septiņus gadus pēc notikuma] Gulbim ienāca prātā, ka viņš ir devis kukuli? Kurš viņam to pateica vai ieteica, vai viņu vadīja?»

Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats

Foto: F64