Ārsti izdeg, atrodoties pastāvīgā konflikta zonā
Situācija medicīnā jau ilgāku laiku tiek apspriesta no visām pusēm: mediķu atalgojums, slodze, darba organizācija ārstniecības iestādēs, rindas uz izmeklējumiem, mūsdienīgu tehnoloģiju un medikamentu pieejamība… «Tomēr ir tādi ārsta profesijas aspekti, kas netiek pieminēti, bet par kuriem būtu jārunā,» saka psihiatre Lada Stoligvo. «Mums ir pienākums glabāt noslēpumā pacienta slimības vēsturi un citu informāciju par pacientu, jo tā ir sensitīva un mēs nedrīkstam to komentēt pat tad, ja saskaramies ar tādu nepatīkamu fenomenu kā apmelošana vai sūdzību rakstīšana, piemēram, internetā, līdz ar to mums nav iespējas attaisnoties. Patiesībā ārsti ir diezgan neaizsargāta profesija, jo daži cilvēki var izmantot šo situāciju ļaunprātīgi līdz pat tīšai apmelošanai kaut kādu personisku iemeslu dēļ.»
Agrāk uz sētas, tagad internetā
«Gribu teikt, ka ārsts nav tikai ārsts, viņš pirmām kārtām ir cilvēks, un tāpat kā citiem cilvēkiem arī ārstam ir radi, draugi, partneri, privātā dzīve. Man ir zināmas situācijas, kad esošie vai bijušie mīļākie, sievas, vīri vai šķirtie dzīvesbiedri mēģina izrēķināties vai nu ar savu bijušo partneri, vai ar sāncensi, nomelnojot viņa profesionalitāti,» stāsta psihiatre. «Interneta portāli tiek izmantoti, lai izplatītu nepatiesu informāciju, un, protams, rakstīts tiek it kā no pacienta viedokļa, viņa vārdā, jo apmelojumu autori zina, ka ārsts nedrīkst to komentēt. Bieži vien viss uzrakstīts tā, ka tiešām iespējams apraudāties, jo mērķis ir iežēlināt vai nobiedēt lasītājus, apdraudēt ārsta godu, bet īstie nolūki ir dziļi personiski. Cik tas bieži ir izplatīts, man grūti pateikt, jo parasti ārsti to apspriež tikai kuluāros, atkal – tāpēc, ka mūs saista pienākums glabāt pacienta identitātes noslēpumu. Jājautā, kāpēc cilvēki tērējuši laiku un visu to rakstījuši internetā. Tas nozīmē burtiski to pašu, ko rakstīt uz sētas, kā mēdza darīt, kad interneta nebija. Ko jūs nodomātu par cilvēku, kurš uz sētas raksta «Marija ir padauza» vai «Pēteris ir muļķis»? Tas pats būtu jānodomā par tiem, kuri līdzīgi izsakās interneta portālos. Cilvēkiem ir laiks, cilvēkiem ir naids, viņi ir dusmīgi, bet, ja negatīvajām atsauksmēm būtu kāds reāls pamatojums, ko iespējams pierādīt, un būtu runa par kaitējumu veselībai, tad viņi nevis rakstītu internetā, bet vērstos Valsts veselības inspekcijā.»
Personisko rēķinu kārtošana
Tomēr nevar noliegt, ka, meklējot speciālistus, pie kuriem varētu doties, cilvēki bieži izmanto internetu un atliek tikai iegūglēt ārsta vārdu, kad līdz ar citu informāciju parādās arī sūdzības un negatīvas atsauksmes, reizēm dažas, reizēm vesels klāsts. «Mēs, protams, varam šīs atsauksmes palasīt, bet jāsaprot, kāpēc cilvēki tērē savu laiku, lai to rakstītu,» iesaka ārste. «Brīžiem visi teksti ir aizdomīgi vienādi, pēc rakstības stila, vārdu izvēles un lietotajām frāzēm redzams, ka, izmantojot dažādus vārdus, darbojies viens un tas pats autors. Tad jāpadomā, vai aiz tā visa patiesībā neslēpjas personiski, ar ārstēšanu nekādi nesaistīti motīvi. Diezgan izplatīti ir mēģinājumi sabojāt nervus, graut reputāciju, un to var darīt gan šķirtie dzīvesbiedri, gan atraidīti mīļākie, gan kādreizējie draugi, gan ķildīgi kaimiņi, gan radinieki, kas nav apmierināti ar nesen notikušu mantojuma sadali – mums visiem ir kaut kādas paralēlas sociālās attiecības un ir destruktīvi konflikti, kas nav atkarīgi no mums. Piemēram, daudzdzīvokļu mājā ir kāda persona, kura strīdas ar visiem citiem, nevēlas piekrist citu iedzīvotāju pieņemtajam lēmumam par naudas izlietojumu un sāk rakstīt sūdzības visādās instancēs. Ja kāds no tiem, kurš mēģina aizstāvēt iedzīvotāju vairākuma intereses, ir ārsts, tad noteikti par viņu arī kaut kas būs uzrakstīts internetā.»
Draugu ieteikts ārsts: par un pret
Šķiet – kas gan, meklējot labu speciālistu, var būt dabiskāks par apvaicāšanos draugu, radu un paziņu lokā. Pēc tam ir par ko parunāt: nu, vai tu pie viņa biji, ko tev teica – kas par vainu, kādu ārstēšanu ieteica? Taču viss ir labi tikai tik ilgi, kamēr draugi paliek draugi. «Bijušās draudzenes vai draugi, kuri sastrīdējušies savā starpā (nav svarīgi, kāda iemesla dēļ), arī var izpaust otra cilvēka sensitīvo informāciju, un viņi tiešām daudz ko zina cits par citu. Diemžēl nereti par informācijas noplūdes avotu sāk uzskatīt ārstu,» atzīst L. Stoligvo. «Tāpēc gribu dot padomu: pat ļoti tuviem draugiem neatklājiet daudzas nianses par savu veselību. Piemēram, ir divas draudzenes, kuras apmeklē vienu ginekologu un šīs vizītes savstarpēji pārrunā. Ja viņas savā starpā sastrīdēsies, tad mēs varam gaidīt, ka tiks izplatīta kaut kāda sensitīva informācija un vainu par to novels uz ārstu. Man ir zināmas tādas situācijas. Mēs nekad nevaram zināt, kā pavērsīsies situācija pēc pieciem vai desmit gadiem un kā draugiem uzticētā informācija tiks izmantota, ja viņi būs kļuvuši par nedraugiem. Īpaši akurātiem pret savu medicīnisko informāciju jābūt nelielu pilsētiņu un ciematu iedzīvotājiem. Cilvēki, kuri cietuši no tenkām un aprunāšanas, reizēm paši nesaprot, no kurienes nāk informācija. Piemēram, ir pretenzijas pret ģimenes ārstu, kurš izpļāpājies, jo atklātībā parādījusies kāda informācija, kas varētu kaitēt pacienta reputācijai. Bet patiesībā, ja mēs sākam attīt atpakaļ filmiņu, tomēr izdodas atcerēties, ka varbūt ne vakar vai aizvakar, bet pirms gada, diviem vai pieciem kaut ko esam pastāstījuši cilvēkam, ar kuru tobrīd bija ļoti labas attiecības. Ja kādam ir skaudība, mēs ne vienmēr to varam zināt. Vienkāršāk ir vainot ārstu, kurš pret savu gribu ir ierauts starppersonu konfliktos un kuram nav iespējas attaisnoties, jo viņš nekādus komentārus nedrīkst sniegt. Daudziem ārstiem šī iemesla dēļ ir ir stress.
Mans ieteikums: vēlams, lai ārsta figūra būtu neitrāla, lai mums nebūtu ģimenes locekļu vai draugu loks, kas apmeklē to pašu speciālistu. Un, ja tomēr mēs apmeklējam to pašu speciālistu, tad vismaz nianses par savu veselības stāvokli saviem radiem, draugiem un draudzenēm nevajadzētu stāstīt. Jo sevišķi tad, ja ir kādas delikātas veselības problēmas, es ieteiktu izvēlēties speciālistu ārpus paziņu loka, kurš ir absolūti neieinteresēts mūsu personiskajā dzīvē un ir maksimāli neitrāls. Daudzi uzskata, ka personisks ieteikums ir tas labākais, bet, ja ej pie speciālista, kurš ir drauga draugs, un pēc tam sākas kaut kāds psiholoģisks karš – ko mēs domāsim par šo speciālistu: viņš ir iesaistīts mūsu konfliktā vai nav, viņš var būt neitrāls vai nevar? Jo neitrālāka būs ārsta persona, jo mums pašiem būs lielāks sirdsmiers.»
Reizēm situācijas ir gluži neaptveramas
«Nesen uzzināju par gadījumu pirms 12 gadiem: kādai specifiska rakstura sievietei bija vienlaikus divi mīļākie, turklāt viņa vienam stāstīja par otru un otram – par pirmo. Ir runa par cilvēkiem, kuri periodiski redzami mūsu dzeltenās preses lappusēs. Sieviete zināja, ka abi kungi apmeklē konkrētus speciālistus un abi iet gan pie viena, gan pie otra, zināja, kādas ir diagnozes, un tenkoja par to. Šīs tenkas joprojām klīst pa pilsētu. Sievietes izdarības neviens vairs neatceras, bet fakts, ka konkrēta publiski slavena persona apmeklēja gan vienu, gan otru ārstu, ir zināms. Un ko secina parasts cilvēks, līdz kuram šī informācija nonāk? Noteikti to, ka ārsti ir izpļāpājušies,» rezumē psihiatre. «Tādēļ, ka vīrieši stāstīja šai sievietei visu savu medicīnisko informāciju, beigās ir cietuši gan viņi paši, gan arī konkrētu ārstu reputācija. Es noteikti nebūtu laimīga, ja par mani kaut ko tādu stāstītu, un, starp citu, es nevaru izslēgt, ka nestāstīs. Daudzu cilvēku uztverē psihiatrija ir viena no «nepieklājīgajām» medicīnas nozarēm, tāpat kā dermatoveneroloģija, ginekoloģija vai uroloģija – neviens labprāt neatzīsies, ka iet pie šādiem speciālistiem. Bet tagad, pēc tik ilga laika, situācija izskatās kā pazīstamajā anekdotē: neviens neatceras, vai tas cilvēks kaut ko nozaga vai, tieši otrādi, kāds kaut ko nozaga viņam, bet kaut kas tur bija. Ar to speciālistu labāk nesazināties, jo viņš izplata konfidenciālo informāciju.
Iesaku cilvēkiem arī padomāt ne tikai par to, kam viņi izklāsta savu privāto informāciju, bet arī – kur un kā. Reiz, braucot vilcienā, kāda sieviete, apsēdusies pie durvīm ar muguru pret citiem un acīmredzot uzskatīdama, ka viņu neviens nedzird, skaļā balsī pa telefonu vispirms vienai draudzenei un pēc tam arī otrai visos sīkumos stāstīja, ka vīrs strādājot ārzemēs, bet viņa esot stāvoklī no mīļākā, aprakstīja gan bērna ieņemšanas apstākļus, gan minēja ginekologa uzvārdu, pie kura nodomājusi iet. Bet nevar taču zināt, kādi cilvēki brauc tajā vagonā, tur varēja gadīties kaimiņi, paziņas vai paziņu paziņas, kāds varēja būt ievērojis sievietes seju un vēlāk atpazinis to feisbukā. Kad beigu beigās informācija nonāks līdz vīram, vainots tiks vai nu ginekologs, vai draudzenes, bet ne vieta, kur viņa par visu to atļaujas pļāpāt. Es cenšos sabiedriskās vietās uz pacienta jautājumiem par veselības stāvokli neatbildēt; ja atbildu, tad ļoti īsi – jā vai nē, lai apkārtēji nesaprastu, par ko ir runa. Man ir divi telefoni – viens praksei, viens privātais. Mēs, psihiatri, cenšamies neafišēt savu privāto dzīvi un savus draugus. Es ieteiktu kolēģiem neapstiprināt savus pacientus draugos sociālajos tīklos. Gadās, ka darba telefonā lietotnē WhatsApp saceļas īsta ziņojumu vētra, piemēram, pie manis uz pieņemšanu nāk vīrs, kurš ir nobriedis lēmumam šķirties no sievas, viņa ir sašutusi un sāk meklēt vainīgo: kurš tevi sakūdīja? Ak tā, biji pie psihiatres? Viss skaidrs, vainīga ir viņa, droši vien pati met aci uz tevi… Ko darīt? Rakstīt dažādas nejaucības sociālajos tīklos. Patiesībā es pat nezinu, kā mēs, ārsti, varētu aizstāvēt savas tiesības un savu godu, ja par mums tiek izplatīta apmelojoša informācija.»
Spiediens no abām pusēm
Psihiatrei pēdējā laikā bieži nākas novērot situāciju, kas ļoti izplatīta ģimenes ārstu vidū: «Kā zināms, pastāv oficiāli noteikumi, kā ģimenes ārsti nosūta pacientus uz dažādiem izmeklējumiem, šo kārtību nosaka Nacionālais veselības dienests. Bet bieži gadās, ka cilvēks nāk pie ģimenes ārsta jau ar prasību: es pierakstījos tur un tur, dodiet man nosūtījumu. Kad ārsts grib noskaidrot, kāpēc vajadzīgi ļoti smalki izmeklējumi, ja cilvēks vispār nav gadiem ilgi rādījies pie ģimenes ārsta, nav veicis nekādas pārbaudes un pat elementāras analīzes nav nodevis, pacients ir neapmierināts. Otra situācija: cilvēkam ir hipohondrija, viņš gada laikā izmeklējas krustām šķērsām jau vairākas reizes. Patoloģija netiek atrasta, un ģimenes ārsts mēģina cilvēkam ieteikt vērsties pie psihiatra pēc palīdzības, jo ir runa par neirotisku reakciju: cilvēks jūtas slikti un saskata visādas ķermeniskas slimības, kuru viņam nav. Protams, pacients apvainojas, sāk draudēt ar neglaimojošu atsauksmju un sūdzību rakstīšanu gan iestādēm, gan internetā un savus draudus arī īsteno. Tāpēc ģimenes ārsti zināmā mērā atrodas pastāvīgā konflikta zonā – no vienas puses, uz viņiem spiedienu izdara pacienti un pieprasa smalkus izmeklējumus, no otras puses – valsts, kas ierobežo izmeklējumu skaitu, jo ir noteiktas summas, kas tiem atvēlētas. Tāpēc mums ir tik garas rindas un cilvēkiem ilgi jāgaida, jo daļa no pierakstītajiem nav tie, kuriem šie izmeklējumi būtu steidzami vajadzīgi. Ārsti izvairās no konflikta, neviens nevēlas sūdzības internetā vai veselības inspekcijā, jo pat tad, ja ārstam ir taisnība un viņš to var pierādīt, tas nozīmē tērēt savu laiku, rakstīt paskaidrojumus, doties uz pārrunām pie inspektoriem. Tāpēc ģimenes ārsti izvairās no konfliktiem. Ārsts arī ir cilvēks, viņam negribas visu laiku dzīvot spriedzē. Mums nav sistēmas, kas ārstus aizstāvētu. Daudziem Latvijas iedzīvotājiem noteikti ir paziņas, draugi vai radi, kuri jau ilgstoši dzīvo Vācijā, Zviedrijā, Anglijā vai Īrijā. Reizēm viņi brauc ārstēties pie mums. Pajautājiet, kādas tur ir rindas uz valsts apmaksātiem izmeklējumiem. Jāgaida ļoti ilgi, sistēma ir diezgan specifiska, bet tur izdarīt spiedienu uz vispārējās prakses ārstu – ģimenes ārstu praktiski nav iespējams pat tad, kad izmeklējums tiešām ir vajadzīgs. Ir situācijas, kad slimība tiek ielaista, jo pacientam nākas ilgi gaidīt izmeklējumu vai ģimenes ārsts vienkārši uzskata, ka sūdzības nav tik smagas, lai cilvēku izmeklētu. Sanāk tā, ka mūsu primārās aprūpes speciālisti ir neaizsargāti, negrib ne ar vienu strīdēties, savu nervu žēl, tāpēc viņi piekāpjas pacienta prasībām. Viņiem turklāt pieņemšanā nav laika ilgi skaidrot savus apsvērumus. Zināmā mērā mēs esam bezpalīdzīgi apmelojumu un apmelojuma draudu priekšā. Ir daži drosmīgie, kuri konfliktē, bet lielākā daļa tomēr cenšas no tā izvairīties.
Ārstu izdegšanas iemesls ir minētā spriedze starp pacientiem un ģimenes ārstiem nosūtījumu dēļ, tīša apmelošana saistībā ar privātas sfēras konfliktiem, arī prakses atrašanās mazās pilsētiņās vai ciematiņos, kur ar visiem saviem pacientiem ir paralēlas sociālas attiecības. Izdegšana draud arī neatliekamās palīdzības mediķiem – šo dienestu jebkurš var vainot, kliegt, vērsties ar pretenzijām, atalgojums ir mazs, slodze arvien lielāka. Jārunā arī par mediķu novecošanu, jo kognitīvās spējas un spējas izturēt stresu strauji sāk mazināties pēc 55 gadu vecuma. Dzīve ir ļoti sarežģīta, laika vienībā jāpārstrādā arvien lielāks informācijas daudzums, uz ko mums jāreaģē. Latvijas ārsti ir pie izdegšanas sliekšņa ne tikai zemā atalgojuma dēļ. Daļa vairs nespēj noturēties un varbūt tiešām reizēm neadekvāti reaģē uz pacientu vai pacientu radinieku uzvedību. Viņi jau ir izdeguši. Bet jaunākā paaudze nevēlas šeit strādāt, daudzi aizbrauc. Apmelojošas informācijas izplatīšana par ārstiem ir vēl viens izdegšanas faktors. Mums nav tiesību sevi aizstāvēt, un ir cilvēki, kuri to izmanto privātos nolūkos. Reizēm mums jautā, vai ārsts nevarētu atteikties no pacienta, kurš viņu apmelo un ceļ neslavu. Situācija ir diezgan slidena. Piemēram, ģimenes ārstam ir jāapkalpo pacients, kurš pie viņa ir reģistrēts, pat ja tas ir personāžs, kuram reāli patīk konfliktēt. Mums nav līdz galam izstrādāta procedūra, kā iespējams atteikties no pacienta.
Ilze Zonne
