Tiesa t.s. Lemberga prāvā atkal iejaucas aizstāvības funkcijās

Tiesa pēc prokuroru uzstājīgas prasības kārtējo reizi sākusi būtiski traucēt aizstāvībai, faktiski norādot, ka būtu labi neteikt aizstāvības runas vispār, bet, ja tomēr saka, tad – kā tas «pareizi» jādara. To NRA.lv atzina Ventspils mēra Aivara Lemberga advokāts Aldis Alliks.

Līdz šim desmit tiesāšanās gadu laikā tiesa, pildot prokuroru norādījumus, neļāva aizstāvībai pabeigt daudzu liecinieku pratināšanu, pārbaudīt rakstveida pierādījumus, pieteikt savus lieciniekus un lūgumus, pievienot lietai savus pierādījumus u.tml. Tagad, kā izskatās, arī aizstāvju sagatavotās debašu runas var palikt nepabeigtas, jo – kā, piemēram, norādīja prokurors Aivis Zalužinskis – aizstāvju runas graujot viņa cerības uz šīs krimināllietas izskatīšanas pabeigšanu saprātīgā termiņā. Tāpēc tiesai vajagot noteikt datumu, līdz kuram vispār aizstāvji varēs teikt debašu runas. Jāatgādina, ka reiz jau tāds «racionalizācijas priekšlikums» no prokuroru puses izskanēja attiecībā uz laika ierobežošanu, kādā aizstāvji var uzdot jautājumus prokuroru pieaicinātajiem lieciniekiem. Toreiz tiesa, pamatīgi pārsteidzot cienījamus jurisprudences akadēmiķus un praktiķus, šādu prokuroru priekšlikumu atbalstīja.

Attiecībā uz tiesas debatēm gan jānorāda, ka Kriminālprocesa likumā nepārprotami ir teikts, ka to «ilgums nav ierobežots». Vienīgais likumā noteiktais ierobežojums ir šāds: «Tiesas sēdes priekšsēdētājs var pārtraukt tiesas debašu dalībnieka runu, ja viņš runā par apstākļiem, kam nav sakara ar lietu.»

Prokuroriem nepatīk

Aizvadītajās divās nedēļās debašu runas stafeti no advokātiem Irinas Kaukes un Raimonda Krastiņa pārņēma Aldis Alliks. Viņš analizēja prokuroru debašu runā vērtētos pierādījumus, jo, kā A. Alliks norāda – ja jau prokurori tos atzinuši par pieļaujamiem, attiecināmiem, ticamiem un pietiekamiem apsūdzētā vainas konstatēšanai, tad aizstāvībai ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums savā debašu runā vērst tiesas uzmanību uz tādiem prokuroru sagādātiem pierādījumiem, kuri patiesībā nav atzīstami par pieļaujamiem, attiecināmiem, ticamiem un pietiekamiem, kā arī uz to, kāpēc prokurori pierādījumus analizējuši un izvērtējuši aplami. Lai to paveiktu, advokātam ir gribot negribot jācitē liecību fragmenti, uz kuru pamata prokurors ir izdarījis konkrētos secinājumus.

Šāds skrupulozs valsts apsūdzētāju darba izvērtējums šķitis nepieņemams prokuroriem. Viņi devuši norādes tiesai liegt advokātam citēt to, ko prokurori tiesas zālē ir no liecībām citējuši vai pārstāstījuši. Tiesa vēlīgi piekritusi prokuroru viedoklim, norādot, ka advokātam sava debašu runa ir būtiski jāsaīsina.

Neatkarīgā vaicāja advokātam A. Allikam – kā, necitējot prokuroru atreferētās liecības, vispār ir iespējams tiesai paskaidrot, par ko vispār ir runa, proti, no kā tieši ir izdarīti prokuroru aplamie secinājumi. Advokāts atbildēja: «Nekā. Tiesa faktiski mēģināja norādīt, ka man vienkārši jāpasaka, ka es nepiekrītu tam, ko prokurors debatēs ir teicis. Tas nozīmē, ka tiesu neinteresē, tieši kam nevar piekrist un kāpēc. Vaicāju – bet kā tad jūs, godātā tiesa, varēsiet spriedumā ierakstīt, kāpēc prokurora izdarītie secinājumi ir nepamatoti, ja es konkrēti nenorādīšu, tieši kuri secinājumi un kāpēc ir aplami? Nekā!»

Tiesu argumenti neinteresē

No advokāta teiktā izriet, ka tiesa faktiski vēlas, lai aizstāvji tik vien pasaka, ka nepiekrīt prokuroru teiktajam debatēs, un lai ar to arī savas debašu runas noslēdz. A. Alliks piebilda: «Tiesa nevēlas, ka aiz vārdiem «es nepiekrītu prokuroru teiktajam» sekotu komats, saiklis «jo» un manas nepiekrišanas izskaidrojums, pamatojums. Tātad tiesu galīgi neinteresē, kas no prokurora teiktā ir aplams.»

Vaicāts, vai viņa advokāta darba praksē bieži pieredzēts, ka tiesa šādā veidā iejaucas debašu runā, A. Alliks teica: «Šis ir bezprecedenta gadījums! Tiesa te patiesībā atklāti pauž savu negatīvo attieksmi pret aizstāvības procesuālo funkciju kā tādu. Jebkurš mēģinājums dot vadošus norādījumus, ko man teikt un ko neteikt debašu runā, ir procesuālo funkciju nodalīšanas pienākuma pārkāpums kriminālprocesā. Tiesa visām varītēm man demonstrē, ka to galīgi neinteresē, kas aizstāvjiem ir sakāms. Tātad tiesas ieskatā aizstāvja tiesību un pienākumu īstenošana kopumā un jo īpaši jau aizstāvības pozīcijas izklāstīšana tiesu debašu runā ir pilnīgi lieka un nevajadzīga «māžošanās». Tiesa labprāt Kriminālprocesa likumā aizstāvības institūtu neredzētu vispār. Savā nu jau vairāk nekā 33 gadus ilgajā advokāta praksē neesmu piedzīvojis un arī sarunās no kolēģiem neesmu dzirdējis, ka cits tiesas sastāvs šādā veidā būtu iejaucies aizstāvības realizēšanā. Advokātam spēles noteikumus nosaka likums un klients, nevis tiesa un prokurori. Aizstāvības funkcijas nosaka Satversme, Advokatūras likums, Kriminālprocesa likums. Debates – tā ir aizstāvības funkcijas izpausme, kurā tiesai nav tiesību iejaukties. Tiesa varētu iejaukties tikai tad, ja es runātu nevis par to, kas ir saistīts ar manam klientam uzrādīto apsūdzību, bet aizmuldētos, teiksim, par Valentīna Kokaļa briežu dārza kvantitatīvajām un kvalitatīvajām finesēm.»

Centieni pazemot

A. Alliks uzsvēra, ka prokurorus, kuri īsteno valsts apsūdzības uzturētāju funkcijas, likumā noteiktā apjomā kontrolē augstākā amatā esošs prokurors. Turpretī advokātu kontrolē tikai un vienīgi viņa klients: «Es īstenoju aizstāvību atbilstoši likuma prasībām un tās vienošanās prasībām, kas man ir noslēgta ar klientu. Ja šajā sfērā jaucas iekšā valsts apsūdzība un tiesa, tad ij viena, ij otra iziet stipri ārpus savām likumā noteiktajām funkcijām. Apsūdzības, aizstāvības un tiesas spriešanas funkcijas kriminālprocesā ir strikti nodalītas. Tiesai tas būtu jāatkārto prokuroriem katru reizi, kad viņi lec kājās un traucē realizēt aizstāvību. Šāda rupja iejaukšanās aizstāvības realizēšanā ir jāuztver kā centieni pazemot manu aizstāvamo un pārkāpt viņa cilvēktiesības. Kā redzu, prokurori joprojām šajā kriminālprocesā dikti cenšas izmantot katru iespēju, lai panāktu, ka tiesnešos nostiprinās primitīvas cilvēciskas antipātijas pret apsūdzēto un tā rezultātā tiesnešiem kļūst vienaldzīgas mana aizstāvamā tiesības un likumīgās intereses. Tas man bēdīgā kārtā sasaucas ar filmā Padomju stāsts pieminēto metodi – lai kādu varai nevēlamu cilvēku ātri notiesātu vai vienkārši publiski nolinčotu, vispirms tas cilvēks tika kārtīgi pazemots, izņirgts. Tas tika darīts, lai citi pret to «kaitīgo elementu» neko cilvēcisku nejustu un pat neiedomātos, ka arī tam «elementam» ir kādas tiesības. Domāju, ka tas sakņojas daudzu okupācijas laikā represīvajā sistēmā strādāt sākušo domāšanas, attieksmes īpatnībās. Viens otrs tā laika un kaluma tiesnesis man «ārpus protokola» pat ir vilcis analoģiju starp aizstāvības runas teikšanu tiesā un muzikantu uzstāšanos bērēs…»

Advokāts Aldis Alliks šajā tiesvedībā veica aizstāvību pirmajos trijos gados – no 2008. gada augusta, kad lieta nonāca tiesā, līdz 2012. gada pavasarim. Vaicāts par saviem iespaidiem par šo tiesvedību, atgriežoties tajā pēc vairākiem gadiem, viņš teica: «Jau norādīju manis novēroto par prokuroru tieksmi Aivaru Lembergu demonizēt tiesnešu acīs, uztverē. Centieniem panākt tādu attieksmi pret viņu, ka viņš katrā ziņā ir jānotiesā un ka viņa tiesības uz aizstāvību var apgrūtināt šo «partijas uzdevumu». Priecē, ka tas nav mazinājis pašu apsūdzēto un manu kolēģu – viņu aizstāvju – cīņas sparu. Jā, arī tagad nepamet sajūta, ka šīs lietas pirmstiesas kriminālprocesa virzītāji, tā teikt, ir krietni aizrāvušies laiktelpā un vispār jau gribētu ne tikai iznīdēt saknē aizstāvības institūtu, bet arī uzņemties tiesas spriešanas procesuālo funkciju. Kā interesēs tas notiek? Varbūt Meroni?» retoriski sarunu pabeidza A. Alliks.

Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats

Foto: F64