Melioratori lauksaimniekiem: Meliorācija jāatjauno, nevis kompensācijas jādiedelē
Īstais iemesls nokrišņiem bagāto laikapstākļu pasludināšanai par dabas katastrofu ir lauksaimnieku skopums kombinācijā ar galēji radikālām vides aizsardzības izpausmēm valstī – tāds ir melioratoru viedoklis. Ērtāk taču ir prasīt kompensācijas par samirkušajiem laukiem nekā atjaunot grāvjus un drenāžas sistēmas.
Faktu, ka klimats mainās, neviens neapstrīd. Arvien mazāk aukstu ziemu un karstu vasaru, arvien vairāk remdenu rudeņu un pavasaru. Taču pārmērīgi liels slapjums Latviju ik pa laikam ir piemeklējis arī iepriekšējās desmitgadēs un gadsimtos.
Grāvji rakti vienmēr
Valsts uzņēmuma Meliorprojekts valdes priekšsēdētājs Juris Kalniņš NRA.lv stāsta, ka jau kopš aizlaikiem, lai kaut ko izaudzētu, zemnieki ir novadījuši ūdeni no laukiem. Zinot, ka agri vai vēlu atkal nāks lielās lietavas un plūdi, rakuši novadgrāvjus. Lielākus, mazākus. Pagājušā gadsimta sākumā jau sākta sarežģītāku meliorācijas sistēmu veidošana. Zemnieki apvienojās meliorācijas sabiedrībās, algoja grāvračus, vēlāk jau ekskavatoristus. Divdesmitajos gados tika sākta upju tīrīšana – lai veicinātu noteci. Ar vēl lielāku vērienu meliorācija tika veikta padomju gados. Ierīkoja polderus, taisnoja upes. Sūnās ietītas māla drenu caurules nomainīja perforēta plastmasa. Zeme piederēja valstij, un par valsts līdzekļiem tā tika meliorēta. Sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados drenāža tika izbūvēta 1,5 miljonu lauksaimniecības hektāru platībā. Auglīgajā Zemgalē pat 90% lauksaimniecības zemju tika nosusināts.
Un tad atnāca brīvība un notika denacionalizācija. Kolhozu platībām būvētās meliorācijas sistēmas nonāca daudzu privātīpašnieku rokās un vairs netika pienācīgi aprūpētas. Drenu akas, kā arī iztekas kolektoru grāvjos un upītēs sistemātiski jātīra. Ja to nedara, ūdens neaiztek, bet lauki un drenu caurules pieaug pilnas ar saknēm. Mēģinājums popularizēt ideju par meliorācijas sabiedrību veidošanu, kā pirmās brīvvalsts laikā, ir cietis neveiksmi. Viens zemnieks grib ko darīt, otram nav līdzekļu, trešais vispār ir dīvānzemnieks ārzemēs un viņam rūp tikai platībmaksājumi – kopīpašumu tā neizdodas apsaimniekot.
Palīdzēja katastrofa
Valsts nozīmes meliorācijas sistēmas – polderi gan joprojām tiekot uzturēti. Atsevišķās vietās tos pārņēmušas pašvaldības: Carnikavā, Babītē, Ādažos, jo tur lauksaimniecības vietā lielāka nozīme ir dzīvojamai apbūvei, kas jāsargā no augstiem gruntsūdeņiem. Situācija esot slikta tieši privātajās zemēs. Juris Kalniņš skaidro, ka pašu zemnieku atbildība ir uzturēt meliorācijas sistēmas kārtībā. Pagājušajā slapjajā rudenī lielākās problēmas bija tiem saimniekiem, kuri to nav darījuši slinkuma, skopuma dēļ, vai tādēļ, ka apkārtējos īpašumos ūdens netika novadīts. Toties viņiem piešķirtas valsts un Eiropas Savienības mierinājuma kompensācijas, plus valstī izsludinātā ārkārtas situācija un laikapstākļu katastrofa ļāva izvairīties no soda procentiem par dažādu līgumu nepildīšanu.
Dienvidi mūs nesaprot
Meliorācijas sistēmas uzturēšanu un atjaunošanu lielā mērā kavē arī izpratnes trūkums ES institūcijās. Dienvidu valstis lobē finansējumu lauku apūdeņošanai, bet Latvijai nepieciešams gluži pretējais – susināšana. Nauda gan tiek arī mums – 70% līdzfinansējums meliorācijas sistēmu atjaunošanai, taču nauda programmā tiek ātri izsmelta. Pēdējā kārtā sadalīti astoņi miljoni eiro. Zemes darbi maksā dārgi.
Lielāki līdzekļi atvēlēti valsts nozīmes iecerēm. Zemkopības ministrija vēsta, ka plūdu risku mazināšanas nolūkā šogad dažādās Latvijas vietās sākti 11 projekti – tiks pārbūvētas polderu sūkņu stacijas, atjaunoti aizsargdambji un atjaunotas valsts nozīmes ūdensnotekas.
Papildu nosacījums visos meliorācijas projektos ir tikai esošās sistēmas atjaunošana un pārbūve, nevis jaunas ierīkošana. Tā ir nodeva radikālajai vides aizsardzībai. Zaļināšanas laikmetā meliorācija tiek uzskatīta par kaitniecību videi – bebru dambji netiek tīrīti, kādreiz iztaisnotās upes atkal tiek izlīkumotas, krasti apaug, bet cauri purviem izraktie grāvji apzināti aizdambēti. Rezultātā gruntsūdeņu līmenis ceļas, un tur, kur jābriest labībai vai meža jaunaudzēm, veidojas slīkšņas.
Kopīgas uzskaites par meliorācijas sistēmu stāvokli valstī nav. Zināms vien tas, ka aptuveni 300 000 hektāri lauksaimniecības zemju netiek pienācīgi apsaimniekoti un ievērojama daļa no tiem vismaz kādreiz bija meliorēti.
Imants Vīksne
Foto: Pixabay
