Paliksim Eiropas lētā darbaspēka statusā
Lai nabadzīgo valstu eiropieši arī turpmāk varētu piepelnīties bagātajās, dempingojot darbaspēka izmaksas, Eiropas Savienība (ES) vienotus atalgojuma principus dalībvalstīm neuzspiedīs. Un nabadzīgās arī pašas ir pret – kā citādi konkurēt, ja ne ar lētiem cilvēkiem.
NRA.lv atgādina, ka pagājušajā nedēļā Eiropas Parlamentā tika apstiprināts ziņojums par topošo Eiropas sociālo tiesību pīlāru – taisnīgākiem darbaspēka tirgus noteikumiem, un parlaments ar šo rezolūciju darījis zināmas savas prasības.
Par naudu – bez spiediena
Lūk, daži piemēri: ir jānovērš cilvēku nokļūšana nedrošu darba līgumu varā. Jānovērš uzmākšanās sievietēm darbavietā. Jānovērš bērnu nabadzība. Neatkarīgi no darba attiecību veida strādājošajiem jānodrošina vienlīdzīga attieksme – darba drošības, veselības aizsardzības un atpūtas laika ziņā. Darbinieki ir pienācīgi jāapmāca, īpaši ņemot vērā digitalizāciju, kas mazkvalificētas personas padara neaizsargātākas pret ilgstošu bezdarbu. Cilvēkiem jāļauj biedroties, un jārespektē viņu tiesības uz privāto dzīvi. Rezolūcijā apskatīti visdažādākie darba aspekti. Pat mājokļi, kam jābūt cilvēku cienīgiem. Tomēr attiecībā uz galveno iemeslu, kādēļ cilvēki strādā – naudu -, parlaments nekādu būtisku spiedienu uz Eiropas Komisiju neizdara. Parlaments «atzīst, ka pienācīga apmēra atalgojums ir svarīgs līdzeklis, lai novērstu nodarbinātu personu nabadzību», aicina atbalstīt plašāku koplīgumu izplatību un rekomendē par minimālās algas mērķi dalībvalstīs noteikt 60% no vidējās algas un ne zemāku kā attiecīgā reģiona iztikas minimuma līmeni. Ar piebildi – «ja iespējams». Latvijas gadījumā tie būtu aptuveni 500 eiro un šobrīd pilnīgi neiespējami. Darba devēji plēš matus pat par desmit eiro pielikumu gadā, un valdība viņus saprot. Kāda augsta Eiropas Komisijas amatpersona Neatkarīgajai nesen atzina, ka Latvijas valdība ir kategoriski pret minimālās algas regulēšanu ES līmenī.
Beļģijā pielikums 30 eiro
Ceturtdien Eiropas Parlamenta plenārsēdē piedalījās par nodarbinātību un sociālajām lietām atbildīgā ES komisāre Marianna Teisena. Viņa apliecināja, ka arī komisija algu jautājumā negrasās izdarīt spiedienu uz dalībvalstīm: «Alga nav daļa no ES līmeņa kompetences, un tas ir ļoti labi, jo tiek respektēta sociālo partneru autonomija. Vienlaikus tas nevar liegt izstrādāt salīdzinošus rādītājus.» Kā teikts deklarācijā – «lai tie kalpotu kā atsauces instruments sociālajiem partneriem un sekmētu paraugprakses apmaiņu šajā jomā». Acīmredzot runa ir par detalizētākiem rādītājiem nekā uz šī laikraksta vāka apskatāmie, taču arī šie skaitļi daudziem var sabojāt garastāvokli. Piemēram, Beļģijā pērn minimālā alga tika paaugstināta par 30 eiro un sasniedza 1532 eiro. Latvija uzrāpās vien līdz 360. Bet pavisam nabadzīgajiem bulgāriem arī mūsu minimālā alga var šķist kā tāls sapnis, jo ir divtik lielāka. Bet tā vienkārši ņemt un palielināt – nevar.
Eiroparlamentāriete Inese Vaidere strādā Budžeta komitejā. Viņa skaidro, ka, esot tik atšķirīgiem ekonomiskās attīstības līmeņiem, nav iespējams noteikt dalībvalstīm kopīgas prasības attiecībā uz minimālo atalgojumu. «Latvijā alga ir piecreiz mazāka nekā Luksemburgā. Bet, kas patiktu strādājošajiem, nepatiktu darba devējiem. Ja minimālā alga tiktu palielināta divas trīs reizes, Latvijas ekonomika momentā sabruktu.»
Paradoksāli, ka par taisnīga atalgojuma nepieciešamību vairāk uzstājas tieši rietumvalstis. Tas tāpēc, ka būtiskās atalgojuma atšķirības austrumeiropiešiem ļauj tikt pie darba bagātajos Rietumos un izkonkurēt vietējos.
Dempingojam likumīgi
«Sauklis – par vienādu darbu vienādu samaksu – izklausās ļoti labi, bet patiesībā mums nāktu par sliktu,» domā arī Tatjana Ždanoka, parlamentāriete no kreisā spārna, kas strādā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejā. Šobrīd, piemēram, beļģi vai vācieši pieņem darbā poļus vai latviešus tāpēc, ka drīkst viņiem maksāt stipri mazāk. Ja nāksies maksāt tikpat cik saviem tautiešiem, viņi labprāt ņems savējos. Lūk, tāpēc minimālā alga ir un paliks katras valsts kompetence. Un tāpēc arī pavasarī Austrumeiropas valstis sabloķējās pret rietumvalstīm un nepieļāva, ka darbinieku nosūtīšanas direktīvā tiek ierakstīta vienāda samaksa visiem.
«Kamēr ir tik liela atšķirība, mēs likumīgi varam dempingot. Samaziniet atšķirību, un mēs nedempingosim,» trūcīgāko ES valstu vārdā saka T. Ždanoka. Cita lieta, ka kreisie iestājas par minimālā ienākuma noteikšanu ES pilsoņiem proporcionāli viņu valstu rādītājiem. Lai Brisele pateiktu, kāds minimums valstij jānodrošina, – vienalga, cilvēks strādā, nestrādā, mācās vai bauda pensijas gadus. Taču par šo iniciatīvu komisāre M. Teisena jau decembrī paziņoja: direktīvas nebūs. Un arī parlamentā līdz ar prezidenta posteni sociālisti šo cīņu ir zaudējuši.
Tas nozīmē, ka par labāku atalgojumu darba ņēmējiem jācīnās pašiem un katram savā valstī. Brisele nepalīdzēs.
Imants Vīksne
Foto:Pexels/https://pixabay.com/en/users/Pexels-2286921//https://creativecommons.org/licenses/by/2.0/
