Vai pastāv dzīve pēc „griešanas”?
Pirms kāda laika manās rokās nonāca interesants materiāls par Kanādas pieredzi krīzes pārvarēšanā 90.gados (šeit). Raksts īsuma ir par to, ka pēc augstajām naftas cenām un zināmas eiforijas 70. un 80. gados Kanādas valsts finanšu stāvoklis 90-to gadu vidū bija daudz sliktāks par to, ko redzam pašlaik daudzās Eiropas valstīs vai ASV. Kanādas valsts un provinču kopējais parāds sastādīja 120% no IKP, budžeta deficīts bija 8%, 1/3 daļa budžeta aizgāja parāda apkalpošanai, valsts sektora īpatsvars ekonomikā bija 53%, valsts ekonomika stagnēja, kamēr ārējais parāds turpināja mērķtiecīgi augt. Bažās par valsts maksātnespēju pieauga procentu likmes, starptautiskie reitingi tika apdraudēti un aizdevēji Kanādu sāka uzskatīt par visnotaļ riskantu partneri.
Ko darīja Kanādas valdība?
Kanādas tā laika premjers Pols Martins (Paul Martin) pieņēma tam laikam bezprecedenta lēmumu samazināt valsts izdevumus par 8.8% divu gadu laikā. Federālās valdības dotācijas provincēm tika samazinātas par 14%, labklājības politika tika pārskatīta, lai motivētu cilvēkus atgriezties darba tirgū. Lielākais budžeta konsolidācijas smagums tika veiks uz izdevumu samazināšanas rēķina, kur izdevumu samazināšanas rezultātā ietaupītā nauda 4.5 reizes pārsniedza ieņēmumu pieaugumu no augstākiem nodokļiem. Runājot par nodokļiem, uzņēmumu peļņas nodoklis, piemēram, tika samazināts, kamēr PVN tika vienlaicīgi palielināts, tādejādi pārnesot nodokļu slogu uz patēriņu.
Visi šie pasākumi tajā laikā bija ļoti nepopulāri. Daudzi eksperti prognozēja Kanādas ekonomikas nolemtību vai pat bankrotu. Pretēji atsevišķu ekspertu prognozēm, nabadzīgo iedzīvotāju skaits pēc šīm valdības reformām Kanāda ne tikai nepieauga, bet pat būtiski saruka. Rezultātā Kanādai 3 gadu laikā izdevās sasniegt nulles budžeta deficītu un nākamos 11 gadus katru gadu sasniegt budžeta pārpalikumu, ļaujot ievērojami samazināt ārējo parādu. Kanādas ekonomika tālāko gadu laikā auga vidēji par 3.3% gadā, pret 2.7% citās attīstītajās pasaules valstīs.
Kanādai palīdzēja arī virkne pozitīvo ārējo efektu, no kuriem būtiskākie bija valūtas vērtības samazināšanās pret ASV dolāru un ASV ekonomikas labais stāvoklis, kas ļāva Kanādai „augt” caur eksportu uz ASV. Līdz ar to varam arī secināt, ka spēcīga valsts izdevumu samazināšana, nodokļu politikas izmaiņas un uz eksportu vērsta izaugsme palīdzēja Kanādai ne tikai pārvarēt krīzi, bet arī vēl nostiprināties pasaules attīstīto valstu vidū. Valsts finanšu sakārtošana ne tikai izvilka valsti no nolemtības, bet arī pavēra jaunas attīstības iespējas.
Ko tas nozīmē Latvijai?
Lasot par Kanādu, biju pārsteigts, cik daudz ir līdzību ne tikai ar daudzām Eiropas valstīm un ASV, bet arī ar Latviju. Izdevumu samazināšana, liels noieta „tirgus” kaimiņos, nodokļu politikas maiņa utt. Atšķirīgais mūsu pašreizējā situācijā, salīdzinājumā ar Kanādu, ir tas, ka ekonomiskā izaugsme Eiropā un pasaulē ir samērā vārīga un valūtas kursa izmaiņas mūsu gadījumā nav risinājums. Ko tas nozīmē ekonomiskajai politikai? Izdevumu samazināšanai Latvijā ir jābūt daudz būtiskākai nekā savā laikā Kanādā, jo mums ir jāpieliek lielākas pūles, lai atgūtu konkurētspēju (un tas ir arī tas, ko jau pašlaik mēs redzam). Priekšrocība savukārt ir tā, ka mēs esam ļoti, ļoti mazi, mums ir milzīgs neizmantots eksporta potenciāls, salīdzinoši lēts darbaspēks un iespējas ieviest eiro 2014. gadā (kas biznesam nozīmē zemākas procentu likmes).
Vai pastāv dzīve pēc „griešanas”? Ja spēsim sekot Kanādas piemēram, tad – jā. Ja mūsu uzņēmumi spēs audzēt savu tirgus daļu Eiropā, tad pat pie stagnējošas Eiropas Latvijai ir cerības sasniegt izaugsmi caur eksporta kāpināšanu. Un valstij attiecīgi ir jādara viss, lai palīdzētu Latvijas uzņēmumiem ielauzties Eiropas tirgos. Vēstniecības, pārstāvniecības, tirdzniecības pārstāvji – viņiem visiem ir šodien jāstrādā uz Latvijas uzņēmējiem.