Mežu īpašnieki prasa tiesības cirst mežus
Latvijas vides institūcijām turpinot darbu pie aizsargājamo teritoriju paplašināšanas, meža īpašnieki pieprasa neignorēt viņu intereses un jautājumos, kas pastarpināti skar arī kopējās tautsaimniecības intereses, atzīt viņus par pilntiesīgiem sarunu partneriem.
Eiropas Komisija 2007. gadā sāka pārkāpumu procedūru pret mūsu valsti, jo 17% Latvijas zemes, kas aplikti ar saimnieciskās darbības ierobežojumiem, tās ieskatos ir pārāk maz. Neatkarīgā jau vēstīja, lai īstenotu Putnu direktīvu, pie 1,1 miljona aizsargājamu hektāru jāpieskaita vēl 17 tūkstoši. Līdz nākamā gada 1. februārim valsts apņēmusies paplašināt 20 aizsargājamu teritoriju robežas.
Latvijas Meža īpašnieku biedrība norāda, ka vieglprātīgi izņemot no saimnieciskās aprites arvien jaunas teritorijas, zaudējumus nodara ne vien īpašniekiem, bet arī valstij kopumā. Mežs – tās ir darbavietas, nodokļi, saistītās nozares.
Turklāt nepieņemams ir veids, kādā īpašnieki uzzina, ka savā mežā turpmāk varēs vienīgi lasīt čiekurus. Post factum – ar vēstules starpniecību. Tādas vēstules saņēmis arī viens no Latvijas lielākajiem privātajiem mežu īpašniekiem Edgars Dupužs. Paplašinot dabas liegumu Stiklu purvs, viņš zaudēs iespēju apsaimniekot kvalitatīvu augstražīgu mežu. Turpat blakus spēcīgas audzes zaudēs arī Latvijas valsts meži. Līdzīgi notiek ar dabas liegumu Platenes purvs. Te tiek iesaldēti 50 hektāri meža, kas, pēc īpašnieka aplēsēm, rada apmēram 250 000 latu tiešos zaudējumus. Braucot pa meža ceļu, abās pusēs ainava ir identiska, taču vienā pusē cirst, stādīt, izkopt drīkst, bet otrā pusē ne. Formālais ieguvums – lielāks skaitlis atskaišu ailītē Eiropas Komisijai. To, ka par dabu būtiskāks ir cipars, apliecina arī fakts, ka jaunā robeža iet pa īpašuma, nevis biotopa robežu.
Taču E. Dupužs vaicā: “Vai kāds vispār ir parēķinājis, cik maksā jauni liegumi? Varbūt daļa no šiem iesaldētajiem mežiem tomēr jāatgriež atpakaļ saimnieciskajā apritē.”
Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks uzsver, ka lielākā kļūda no vides institūciju puses ir īpašnieku neiesaistīšana dabas aizsardzības plānu izstrādē, un šim jautājumam biedrība sola pastiprināti pievērsties.
Latvijas mežu īpašnieki ir sadrumstaloti. Kopā viņu ir 150 tūkstoši, un 60% īpašnieku pieder mazāk nekā 5 hektāri. Likumsakarīgi – viņiem ir grūti aizstāvēt savas intereses. “Ir jākooperējas!” uzsver A. Muižnieks.
Un ne jau tikai īpašniekiem nepārdomāta aizsargājamo teritoriju paplašināšana rada problēmas. Par Rīgā topošām aizsargājamu teritoriju robežkartēm raizējas arī pašvaldības. Piemēram, Ventspils novada Ances pagastā jau trešdaļa teritorijas būs padarīta par saimniekošanai nepieejamu. Pašvaldība darījusi zināmu Vides ministrijai, ka iedzīvotāji nav mierā ar tādu pārprastu dabas aizsardzību, taču, kā vēsta Ances pārvaldniece Aira Kajaka, kopš pavasara atbilde uz iebildēm nav saņemta.
Mežu īpašnieki uzsver, ka nevēlas tikt pārprasti – viņi nav principā pret dabas aizsardzību, taču vēlas iesaistīties diskusijā vēl pirms galīgo lēmumu pieņemšanas.
E. Dupužs uzsver: “Pie mums gadiem ir kultivēts uzskats, ka vislabāk mežā ir vispār neko nedarīt. Taču, ja mēs gribam mežsaimniecības nozarē konkurēt ar skandināviem un vāciešiem, šī domāšana ir jāmaina.
Autors: Imants Vīksne / NRA.lv
