Ekonomikas ministrijas neizdarības kavē Latvijas uzņēmējdarbības vides attīstību
Jaunākajā Pasaules Bankas pētījumā Doing Business 189 valstu konkurencē Latvija ierindojusies 22. vietā. Kamēr Ekonomikas ministrija (EM) skaļi slavē valsts, tā saucamos, sasniegumus, uzņēmējdarbība Latvijā turpina stagnēt. Tā vietā, lai ministrija izdarītu secinājumus un ņemtu piemēru no mūsu kaimiņvalstīm, tā turpina gadiem ilgo bezdarbību un šķiet darbojas virzienā – padarīt iedzīvotājus un valsti nabagākus.
Nevienam nav noslēpums, ka Latvijas uzņēmējdarbības tirgus ir pavisam neliels un ļoti svarīgs aspekts tā attīstībai ir valsts atbalsts. Tieši no mūsu uzņēmumu konkurētspējas un attīstības ir atkarīga valsts tautsaimniecības atveseļošanā, tomēr raugoties uz nākamā gada valsts budžetu, par ko finanšu ministrs Jānis Reirs izteicies “tas nav perfekts, bet atbilst pašreizējai situācijai”, vai Latvijas uzņēmēji maz var rēķināties ar to, ka uzņēmējdarbības vide uzlabosies un ārvalstu investori saredzēs mūsu valsti kā potenciālu vietu investīcijām?
Pati EM gan slavē, ka Latvijas novērtējums ir pierādījums, ka līdz šim veiktās reformas ir pareizs virziens tautsaimniecības konkurētspējas celšanai ilgtermiņā. Tiek norādīts, ka Latvijas novērtējums ir apliecinājums, ka investori arvien augstāk novērtē Latviju kā investīcijām un uzņēmējdarbībai pievilcīgu valsti. Šeit gan jāatzīmē, ka Latvija jau vairākus gadus pēc kārtas atrodas trešajā desmitniekā, kamēr mūsu kaimiņvalstis Lietuva un Igaunija sasniegušas ievērojami labākus rezultātus, savukārt Ziemeļvalstis, kurām tiecamies līdzināties, atrodas augšgalā. Kamēr citas valstis uzrāda reālus sasniegumus, Latvija turpina “tupēt uz vietas”, un tas liek pārdomāt, cik liela atbildība par izveidojušos situāciju patiesībā ir nozares ministrijai?
Par ministrijas neizdarībām liecina vairāki novērojumi. Pirmkārt, pētījums pierāda, ka viena no vājākajām nozarēm Latvijā ir elektroenerģija, kas patiesībā ļoti labi atspoguļo to, kā darbojas EM. Ir pagājis vairāk kā pusgads pēc elektrības tirgus atvēršanas, kuru Latvijas iedzīvotāji gaidīja ar bažām, jo ekonomikas ministres Danas Reiznieces-Ozolas solījumi par zemākiem elektrības tarifiem ne visiem šķita reāli. Latvijas politiķi un amatpersonas jau ilgstoši nepilda savus solījumus, tāpēc daļai pārsteigumu nesagādāja jaunie elektrības rēķini – cenas bija pieaugušas un ministrija kārtējo reizi pierādīja, ka nestrādā iedzīvotāju interesēs. Tagad mēs redzam, ka tas pats notiek ar gāzes tirgu, kuru atvēršanu ministrija vēlas panākt pēc iespējas ātrāk, taču atkal – mēs neredzam nevienu pamatojumu tam, ka uzņēmums būtu jāsadala un pierādījumus, ka par gāzi iedzīvotāji nākotnē varētu maksāt mazāk. Jā, mēs varam paļauties uz kaimiņvalstu pieredzi, taču ir tik daudzas situācijas, kuras pierāda, ka Latvija, diemžēl, atrodas tālu no Lietuvas un Igaunijas.
Arī ministrijas pakļautībā esošā būvniecības nozare jau gadiem ir nesakārtota, – pašlaik Latvijā esošais būvniecības regulējums nepasaka būvniekam, kā rīkoties un viņi dara, kā prot. Pirmais signāls, kas liecināja par būvniecības problēmām, bija Zolitūdes traģēdija, nākamais – Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīca. Tomēr, lai gan šie gadījumi liktu reāli izvērtēt nepieciešamās izmaiņas, nekas nav pakustējies uz priekšu.
Arī pašas ekonomikas ministres Danas Reiznieces – Ozolas darbības un izteikumi jau kādu laiku liek apšaubīt viņas atbilstību ieņemamam amatam. Kaut vai atceroties šī gada sākumā izteikto frāzi, ka, ja Latvija nebūtu ieviesusi eiro, tad “nekas traks” nenotiktu. Uz ministres izteikumu toreiz reaģēja daudzi, tostarp finanšu ministrs Jānis Reirs, uzsverot, ka ģeopolitisko notikumu kontekstā Latvijas iestāšanās eirozonā ir bijis politiski tālredzīgs solis valsts drošības garantam un Latvijas neatkarības stiprināšanai. Ja šādi var izteikties ekonomikas ministre, tad rodas jautājums – uz kurieni mēs ejam, Latvija?
Droši var apgalvot, ka vairums Latvijā nav apmierināti ar EM darbu – it īpaši uzņēmēji, kuri no valsts sagaida daudz lielāku atbalstu, nekā šobrīd reāli saņem. Protams, ministrija var turpināt skaisti runāt par nākotnes plāniem un tam, ka Latvijas uzņēmējiem ir visas izredzes iekarot starptautisko tirgu, tajā pašā laikā, šie vārdi nesaskan ar ministrijas darbībām. Vai tiešām viss, ko Latvijas uzņēmumi ir tiesīgi saņemt ir vidējs novērtējums?
