Lauksaimnieki protestē. Vai Brisele sadzirdēs?
Vakar Briselē vērienīgas protesta akcijas sarīkoja no visām 28 Eiropas Savienības dalībvalstīm ieradušies vairāki tūkstoši lauksaimnieku, kuri no ES amatpersonām pieprasīja nekavējošu atbalstu – zemās piena un gaļas cenas daudzus fermerus novedušas uz bankrota sliekšņa.
Tomēr dalībvalstu lauksaimniecības ministri, kuri vakar situāciju apsprieda savā ārkārtas sanāksmē, atzina, ka manevra iespējas ir ierobežotas – Krievijas noteiktais pārtikas produktu embargo paliek spēkā, pieprasījums pēc piena un gaļas produktiem Ķīnā un citur pasaulē diez vai palielināsies, piena kvotas neviens atjaunot negrasās, bet piespiest patērētājus nepirkt lētāko preci ir faktiski neiespējami, raksta NRA.lv.
Daudzās ES valstīs šovasar lauksaimnieku protesti kļuvuši par ierastu parādību – tie notikuši gan Spānijā un Lielbritānijā, gan Vācijā un Beļģijā, gan Itālijā un Francijā, turklāt šīs valsts premjeram Manuelam Vallsam jau nācies ieklausīties zemnieku prasībās un izstrādāt aptuveni 685 miljonus eiro vērtu palīdzības programmu, kuras ietvaros lauksaimnieki saņems nodokļu atvieglojumus un lētāku kredītu garantijas. Tomēr zemo pārtikas produktu cenu dēļ franču zemnieki šo palīdzību uzskata par nepietiekamu, norādot, ka uz bankrota sliekšņa nokļuvušas aptuveni 22 000 zemnieku saimniecību jeb aptuveni 10% no visām Francijas fermām, raksta AFP. Daudz labāka nav situācija arī citviet Eiropā, par ko vakar Briselē spilgti liecināja raibā simbolika un dažādās valodās rakstītie plakāti. To pamatdoma gan bija viena – ES lēmumu pieņēmējiem ir jārīkojas, lai piena un gaļas cenas atgrieztos tādā līmenī, ka lauksaimniekiem savu produkciju nenāktos pārdot zem pašizmaksas.
To, ka problēma pastāv un tā ir nopietna, pagājušonedēļ vairākās intervijās atzina ES lauksaimniecības komisārs Fils Hogans, norādot, ka vissmagāk tā skārusi piensaimniekus. 2014. gada janvārī viņi par katru nodotā piena litru saņēma vidēji 40 eirocentu, bet pašlaik – tikai 30 centu. Cena kritusies gan dēļ Krievijas noteiktā embargo (kas bija atbilde uz Rietumu sankcijām), gan tādēļ, ka šā gada aprīlī ES atteicās no vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā spēkā esošās kvotu sistēmas. Saražotā piena daudzums pieaudzis par 4,5% gadā, un, eksporta apjomiem būtiski nepalielinoties, cenas, loģiski, kritušās.
Taču vidējā cena ir tas pats, kas vidējā temperatūra slimnīcā, skaidrojis F. Hogans, norādot uz atšķirīgo situāciju dažādās valstīs. Sarunā ar EUObserver viņš paudis zināmu neizpratni par to, kādēļ lielāko traci sacēluši tieši Francijas zemnieki – šajā valstī piena iepirkuma cena pazeminājusies līdz «pieņemamajiem» 30 centiem par litru, bet, piemēram, Lietuvā un Latvijā tā ir vien 21 cents, bet Igaunijā – 23 centi. Turklāt franču zemnieki protesta akcijas uzsākuši jūlijā, lai gan iepriekšējā mēnesī piena iepirkuma cenas paaugstinājušās. Norādot uz reģionālajām atšķirībām, F. Hogans pieminējis arī Lielbritāniju, kuras lauksaimniekiem, kas orientēti uz eksportu, papildu zaudējumus radījusi eiro kursa krišanās. Jāpiebilst, ka citās, eirozonā neietilpstošajās, valstīs šis faktors nav tik noteicošs, jo to valūtu kurss tāpat zināmā mērā piesaistīts eiro kursam.
F. Hogans vakardienas sēdē bija solījis nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem piena un gaļas cenu krīzes risināšanai, taču slimības dēļ nav varējis uz to ierasties, un viņa vietā EK pārstāvēja viceprezidents Jirki Katainens. Beidzamo nedēļu laikā Eiropas Komisijas amatpersonas, kā jau ierasts, runājušas par «ilgtermiņa» un «ilgtspējīgiem» risinājumiem, taču šie runas plūdi piebremzēti ik reizi, kas atskanējis jautājums – ko iespējams darīt tagad un tūliņ? Ideju par atgriešanos pie piena kvotām F. Hogans noraidījis nekavējoties, uzsverot, ka Eiropas politiķi koleģiāli vienojušies par «uz tirgu orientētu lauksaimniecības politiku». «Piena kvotas ir vēsture, kas neatgriezīsies,» komisāru citē EUObserver – viņš licis saprast, ka 28 valstu zemniekiem, kuru rocība un resursi ir absolūti nesalīdzināmi, pašiem vajadzētu meklēt kādu risinājumu, lai neradītu pārprodukciju un nenosistu cenas.
Tāpat F. Hogans kategoriski iebildis pret ideju, ka kāda ES dalībvalsts varētu uzsākt divpusējas sarunas ar Krieviju, lai panāktu savu pārtikas produktu atgriešanos šīs valsts tirgū, – tā esot visas savienības prerogatīva. Cik noprotams no viņa sacītā, Briseles rokās arī neesot nekādu instrumentu, lai veicinātu ES saražotās pārtikas produkcijas eksportu uz Ķīnu vai ASV. Pastāv gan iespēja, ka palīdzības programmām tiks iedalīti vairāki simti miljoni eiro, ko EK saņēmusi soda naudās par beidzamo gadu piena kvotu pārkāpumiem, taču pagaidām nav nekādas skaidrības, kā šo naudu varētu sadalīt.
Vakar Briselē protestējušie zemnieki, saprotot, ka ministru ziņā nav ģeopolitisku jautājumu risināšana, izvirzījuši pavisam konkrētu prasību – pieņemt direktīvu, kas aizliegtu ES valstu lielveikalos pārtikas preces tirgot par cenu, kas ir zemāka par to reālo pašizmaksu. Lielbritānijas Nacionālās fermeru savienības līderis Mjūridžs Reimonds sarunā ar The Guardian piebildis, ka lieti noderētu arī ilgtermiņa līgumi starp ražotājiem un tirgotājiem, kā arī direktīva, kas liktu uzlabot marķējumu, lai pircējam būtu absolūti skaidrs, no kurienes lētais (vai dārgais) produkts nācis. Taču šīs iniciatīvas īsti nesaskan ar Briseles deklarētajiem brīvā tirgus ekonomikas principiem…
Māris Krūmiņš
