Valdības stratēģija – neko nedarīsim, nebūs ko pārmest
Jūlijā nogalē beidzot tika parakstīts līgums par skolēnu autobusu piegādi Latvijas pašvaldībām. Tas dod cerību, ka skolēni jaunos autobusos varēs braukt ap Ziemassvētkiem. Valdības pagājušā gada solījums bija – autobusi būs 1. septembrī! Tomēr līguma noslēgšana ievilkās uz vairākiem mēnešiem, jo Dombrovska kungam pavasarī labpatikās apturēt iepirkuma procedūru. Valdības vadītājam toreiz tika sniegts izvērsts skaidrojums par viņa rīcības nepamatotību un iespējamo piegādes līguma kavējumu tās rezultātā, bet tas netika ņemts vērā. Ministru prezidenta apturēto iepirkuma procedūru pārbaudīja uzraugošās institūcijas un apstiprināja, ka ar iepirkumu viss kārtībā. Iepirkuma procedūra tika atjaunota, bet piepildījās manis prognozētais – valdības vadītāja rīcība noveda pie piegādes līguma būtiskas kavēšanas. Dombrovska nesaprotamā rīcība radīja neizpratni arī projekta finansētājam – Šveices pusei, kura procesu līdz tam bija rūpīgi un regulāri uzraudzījusi un nekādas problēmas nebija konstatējusi.
Kāpēc tā notika? Iespējams tāpēc, ka premjers solījumu piegādāt skolēniem autobusu 1.septembrī neuzskatīja par valdības kopīgu solījumu, jo iepirkuma procesu uzraudzīja viņam netīkams ministrs no citas partijas. Iespējams tāpēc, ka viņa partijas biedres Āboltiņas kundzes vīram bija interese iegūt šo pasūtījumu savai kompānijai. Iespējams, viņam gribējās kārtējo reizi parādīt, ka viņš ir godīgāks par citu partiju ministriem, nododot to rīcību pārbaudei. Iespējams, ka viņam autobusu jautājums vienkārši nešķita pietiekami svarīgs, jo viņa bērniem nav tumsā un sniegā jāmēro ceļš no lauku mājām uz skolu. Arī viņa paša, kā rīdzinieka, skolas laiku pieredze acīmredzot nesaistās ar grūta ceļa mērošanu uz skolu.
Tomēr neviens no šiem iespējamajiem iemesliem nevar būt attaisnojums rīcībai, kas noveda pie tā, ka kārtējais valdības solījums nodrošināt skolēnu autobusu piegādi no šī gada 1.septembra netika izpildīts. Un diezin vai skolēniem un viņu vecākiem, kas autobusos nebrauks, kā valdība to solījusi, interesē premjera rīcības patiesie iemesli. Viņiem interesē droši tikt no mājām uz skolu un atpakaļ.
Patiesībā jautājums ir plašāks. Šis piemērs skaidri raksturo gan valdības vadītāja attieksmi pret toreizējiem citas partijas ministriem, kas gan nepavisam neinteresē sabiedrību, gan kopējo attieksmi pret konkrētu problēmu risināšanu, kas tomēr sabiedrību varētu arī interesēt.
“Autobusu jautājums” parāda to algoritmu, pēc kura tiek vadīta valdība – uzmanība tiek novērsta no pamatproblēmām un to risināšanas, tā vietā piedāvājot “izklaides” – sevis slavināšanu, populistu atmaskošanu, slikto politiķu meklēšanu, vainīgo nosaukšanu. Otrajā plānā paliek patieso problēmu noteikšana un risināšana. Diemžēl sabiedrība jau ir samierinājusies, ka runāšana “par un apkārt” ir šīs valdības patiesā seja.
Premjers sen ir sapratis – jebkura darbība rada pretdarbību, tāpēc, ja nav valdības darbības, faktiski nebūs arī sabiedrības pretdarbības. Jo jebkuri patiesi strukturāli pārkārtojumi var izsaukt diskusijas, bet tās var traucēt raito Āboltiņas kundzes pieteikto Dombrovska armijas maršēšanu uz Saeimas vēlēšanām.
Tāpēc arī šobrīd aktuāli ir nevis strukturāli pareizi risinājumi, bet svešas un nenopelnītas naudas veikla apsaimniekošana. Tas raksturo visu valdības darbu. Ekonomikas ministra Kampara paziņojums par to, lai pašvaldības apkures sadārdzinājumu iedzīvotājiem finansē no “sociālā spilvena” ir tipisks šai valdībai. Jo “sociālais spilvens” jau sen tiek uztverts kā neizsmeļams naudas avots, no kura var finansēt visu, ko nespēj strukturāli pareizi atrisināt. Izskatās, ka pašam valdības vadītājam negribas ikdienā pat atcerēties, ka “sociālais spilvens” ir tāds pats kredīts, kā no SVF ņemtais, tikai avots ir cits – Pasaules Banka. Un šis “spilvena” kredīts arī būs jāatdod…
Pagājušā gada maijā premjera izziņotā augsta līmeņa vadības grupas darbība, kas paredzēja citu valstu augsta līmeņa padomnieku iesaisti ilgtermiņa strukturālo risinājumu meklēšanā, savu darbību sāka un beidza ar sastāva paziņošanu. Kārtējais darbu pieteikums bez rezultāta. Vai nu tā bija neizdarība, vai arī iemesls bija vienkāršāks – kāda gan jēga no jaudīgiem padomniekiem, ja faktiski visu valsts attīstības stratēģiju nosaka SVF?
Kaut gan neviens jau sen vairs nespēj iedziļināties, kas tur īsti ir ar SVF vienošanās patieso saturu, jo izskatās, ka diskusijas bezcerība par šo tēmu, diskutētājus ir pārāk nogurdinājusi. Skaidrs gan ir, ka valdība ir nokavējusi gan solītos risinājumu piedāvājumus attiecībā uz budžeta gatavošanu, gan uz sociālā budžeta ilgtspējas nodrošināšanu. Jo pietiek sabiedrībai pateikt, ka opozīcija, pieprasot skaidrību šajos jautājumos, nodarbojas ar pirmsvēlēšanu populismu, un – problēma atrisināta, vainīgie atrasti, nekas līdz vēlēšanām nav jādara.
Solījumu pildīšana vispār nav tēma šai valdībai. Jo uz visu ir viena atbilde par sliktajiem “citiem”, kas valsti noveduši šādā situācijā, ar to netieši paskaidrojot, ka jebkuru šīs valdības rīcības neveiksmi jau ir ieprogrammējuši citi sliktie spēki iepriekšējos gados…
Tie, kas pie varas ir tagad, ir sapratuši, ka liekas kustības var izraisīt neregulētu sabiedrības viļņošanos, tāpēc labāk šādas kustības neveikt. Mierpilns un apātisks skats uz dzīvi, labsajūta retorikā par it kā padarītajiem darbiem, regulāra citu vainīgo piesaukšana, kas gan var būt atbilstošāks pirmsvēlēšanu laikam.
Valda Dombrovska sabiedrības vadības formula ir solījumu nepildīšana, vainojot citus problēmu radīšanā, svarīgāko problēmu “neredzēšana”, apgalvojot, ka viss kārtībā, un laika novilcināšana, attaisnojoties ar priekšvēlēšanu laiku. Ar šo pārvaldības formulu valdības vadītājam ir izdevies iemidzināt gan valdību, gan sabiedrību un šobrīd nav pazīmju, ka pamošanās ir iespējama tuvākajā laikā.
