Pieaugušo izglītības kvalitāte pamatīgi klibo
Pieaugušo izglītības centru, kas Latvijā saauguši kā sēnes pēc lietus, pakalpojumu kvalitāte ir ļoti atšķirīga. Dažkārt pilnīgi nebaudāma, atzīst ne viens vien, kas ar tiem pašlaik saskāries.
Diemžēl līdz šim noteikumi it īpaši labvēlīgi bija pret privātajām struktūrām, kas nereti tika izveidotas, lai samērā viegli piekļūtu Eiropas Savienības (ES) un valsts naudai.
Latvijā ir 874 pieaugušo izglītības centri (no tiem 115 – neformālās izglītības), un to dzimšanas process nebūt vēl nav apstājies, NRA.lv apstiprina Izglītības valsts kvalitātes dienesta (IKVD) vadītāja Inita Juhņēviča. Šādu faktu par bezjēdzīgu nodēvējuši daudzi izglītības jomā strādājošie. Nelietderīgi tērēti valsts un ES līdzekļi, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā sašutumu pauda deputāts Guntars Bilsēns. Sliktākais, ka nereti šiem jaundibinājumiem nav ne pedagogu, ne telpu, Neatkarīgajai norādīja deputāte Inga Vanaga, piebilstot, ka privātajiem izveidot šādas firmas esot izdevīgi un diezgan viegli, viņi arī varot ātrāk uzvarēt Nodarbinātības valsts aģentūras izsludinātajos iepirkuma konkursos, kamēr izglītības iestādes bieži vien paliek aiz svītras. Tad nu veidojoties sistēma, ka privātfirma ir kā starpnieks starp reālo pakalpojuma sniedzēju, kas nodrošina ar pasniedzējiem un telpām, un izglītojamo. Ir gadījumi, kad kursi vairāk ir formāli un uz papīra, taču pakalpojuma izmantotāji nesūdzas, jo ieguvēji ir gan viņi – saņem stipendiju, gan firmas īpašnieki, kas tiek pie vieglas naudas. Bēdīgi, ka neviens neatbild par rezultātu, uzsver I. Vanaga. Pēc viņas domām, vērā ņemama būtu Singapūras pieredze, kur prasa, lai 60% no kursu beidzējiem atrastu darbu. «Pie mums dažkārt no grupas labi ja viens to dabū – un tas ir pārāk zems rādītājs. Vajadzētu sasniegt vismaz 30–40% līmeni.»
Neapmierinoši esot arī tas, ka Izglītības un zinātnes minsitrijai (IZM) nav datu, cik reģionos ir šīs iestādes, kādas ir programmas. Tad neesot brīnums, ka piedāvājums ir vienveidīgs, piemēram, vienubrīd daudzos centros varēja apgūt kosmetologa specialitāti. Kāda bija atdeve? Neviens to nezinot.
Konkurenci nevajadzētu ierobežot, bet svarīgs būtu kontroles mehānisms, ir pārliecināta Latvijas Pieaugušo izglītības apvienības vadītāja Sarmīte Pīlāte, kuras organizācijā ir gan 12 pašvaldību dibinātās iestādes, gan 20 privātfirmas, un par tām sūdzību neesot bijis. Viņa domā, ka ne vienmēr kursu ieguvumu var izvērtēt pēc tā, cik no apmācītajiem uzlabojuši kvalifikāciju vai dabūjuši darbu. Ir taču būtiski, ka cilvēks uzlabojis, piemēram, savas komunikācijas vai svešvalodu prasmes. Viņa arī uzskata, ka kontrolēt vajadzētu tam, kas finansē centru, – tās var būt valsts (tātad IZM), pašvaldības vai ES aģentūras, kas gan arī tagad pietiekami stingri pārbaudot naudas izmantošanu.
Kopumā tomēr pieaugušo izglītības uzraudzīšanu vajadzētu uzticēt IKVD, kas šobrīd lielāku akcentu liek uz vispārējo izglītību, spriež IZM Izglītības departamenta direktora vietniece pedagogu un pieaugušo izglītības jomā Baiba Bašķere, kuru arī pārāk nepriecējot pašreizējā kuponu sistēma un tas, ka starpniekfirmas izmanto skolu profesionāli tehnisko bāzi. Pašlaik IZM strādājot pie pieaugušo izglītības sistēmas sakārtošanas, un turpmāk «tās uzraudzība tiks veikta caur profesionālo kompetenču centriem». Rūpīgāk tikšot apzinātas katra reģiona vajadzības, sekojot, lai programmas nav tik vienveidīgas un dažādas specialitātes varētu apgūt ja ne uz vietas, tad blakus novadā, un lai finansējums nāktu līdzi apmācāmajam.
Autors: Aisma Orupe
