Paiders: Ja zinātnes vadība slikta, tad jāpadzen zinātnieki!

Jaunais gads Latvijas zinātnē sākās ar savdabīgu nāves spriedumu nolasīšanu. Izglītības un zinātnes ministrija sadarbībā ar Ziemeļvalstu Ministru padomes sekretariātu pērn iztērēja apaļus 300 000 latu, lai veiktu Latvijas zinātnisko institūciju starptautisko izvērtējumu.

Ziemeļvalstu sekretariāta ekspertu ziņojumā teikts: «Saskaņā ar ekspertu vērtējumu kopējais Latvijas pētniecības kvalitātes, vadības un infrastruktūras līmenis nav vērtējams kā apmierinošs.» Tā vietā, lai dotu objektīvu novērtējumu, vai tik lielā mērā degradētā zinātnes vide ir iepriekšējā izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa nolaidība, (ne)pildot savus amata pienākumus, eksperti, kuru pulciņam preses konferences laikā piebiedrojās arī pats Roberts Ķīlis, aicina sodīt Latvijas zinātniekus, tos masveidā atlaižot no darba. Ziemeļvalstu sekretariāta eksperti secināja, ka 22 institūti un augstskolu struktūrvienības ir nekavējoties slēdzami, bet 77 institūti un augstskolu struktūrvienības ir likvidējami, apvienojot lielākās vienībās. Pēc šīm vēstīm Latvijas Rektoru padomes priekšsēdētājs un Daugavpils universitātes rektors Arvīds Barševskis pauda sašutumu, ka valsts vara zinātni nefinansē un, nesagaidījusi no tās atdevi bez finansēm, pārmet zemu produktivitāti.

Situācija saspēlē starp Izglītības ministriju (valdību) un Latvijas zinātni ir salīdzināma ar farsa tipa traģikomēdiju, kurā darba devējs nemaksā algu saviem darbiniekiem un sola atlaist tos, kuri, nesaņēmuši algu, nav daudz padarījuši. Patiešām! Latvijā ir viens no zemākajiem zinātnes finansējumu apjomiem no iekšzemes kopprodukta starp pasaules attīstītākajām valstīm. Somija, Zviedrija, Japāna, Dienvidkoreja un Izraēla zinātnei atvēl vairāk nekā 3% no IKP ik gadu, Singapūra, Vācija, Šveice, Islande, Dānija, Austrija un ASV zinātni finansē 2–3% apjomā no IKP. Vairāk par Latviju (0,59% no IKP) zinātne tiek finansēta pat Grieķijā (0,60%), Ukrainā (0,85%), Baltkrievijā (0,96%) un Krievijā (1,00%). No ES valstīm vēl bēdīgāk nekā Lat

vijā klājas tikai rumāņu, bulgāru un slovāku zinātniekiem.

Taču ilgstošai zinātnes degradēšanai ir savas jaukās puses. Intelektuālās nozarēs, kuras no elitārām pakāpeniski ar nepilnīgu finansējumu tiek degradētas, izbeidzas vīriešu dominance. Kamēr kādā nozarē ir lielas algas, slavas oreols un lielas panākumu iespējas, tikmēr vīriešu korporācija tradicionāli šādu sfēru norobežo no sievietēm. Sieviešu emancipācijas process daudzās nozarēs sakrita ar relatīvās algas un prestiža samazināšanos attiecīgajā nozarē. Vēl 20. gadsimta sākumā Latvijā bija standarts – advokāts, ārsts, skolotājs u. c. ir vīrietis. 20. gadsimta beigās visas šīs nozares piedzīvoja zināmu degradāciju un pavēra ceļu patiesai dzimumu līdztiesībai. Latvijas standarts tagad ir cits – skolotāji un ārsti dominējoši ir sievietes. Valdošās elites ilgstoši piekoptā Latvijas zinātnes degradācija ir devusi vienu apsveicamu labumu. Vīrieši, no kuriem mūsu sabiedrība daudzos gadījumos sagaida naudas pelnīšanu un ģimenes materiālo nodrošinājumu, Latvijas zinātni pastiprināti ir pametuši, atrodot citu darbības sfēru vai strādājot zinātnē citās valstīs. Latvijas zinātne jau ir ieguvusi ne tikai dzimuma jomā līdzsvarotus, bet patiesi sievišķīgus vaibstus. Par to liecina 2013. gada decembra publikācija (Bibliometrics: Global gender disparities in science) respektablajā zinātniskajā žurnālā Nature (nr. 504, 211.–213. lpp.). Atbilstoši vairāku autoru (V. Larivière, C. Ni, Y. Gingras, B. Cronin, C. R. Sugimoto) pētījuma rezultātiem, Latvija ir viena no retajām pasaules valstīm, kurā ir vērojama sieviešu dominance zinātnē. Pētnieki, izmantojot Web of Science datubāzi, veica vairāk nekā 5,48 miljonus publicētu zinātnis

ko rakstu statistisko analīzi, nosakot dzimumu 27,33 miljoniem zinātnisko publikāciju autoriem. Kopumā no visā pasaulē (no 2008. līdz 2012. gadam) publicēto zinātnisko rakstu autoriem 30% bija sievietes, bet 70% – vīrieši. Pasaulē ir tikai deviņas valstis, kurās starp zinātnisko publikāciju autoriem sieviešu bija vairāk nekā vīriešu. Četrās valstīs, kā, piemēram, Turkmenistānā (no 2008. līdz 2012. gadam datubāzēs iekļauti 52 zinātniskie raksti), publicēto zinātnisko rakstu skaits bija pārāk mazs, lai šī proporcija būtu statistiski nozīmīga. Savukārt piecās pasaules valstīs, kurās sieviešu autoru skaits ir lielāks par vīriešu autoru skaitu, zinātnisko publikāciju šajā laikā bija vairāk nekā 1000. Līdz ar to ir secināts, ka Bosnija un Hercegovina, Maķedonija, Šrilanka, Latvija un Ukraina ir valstis, kurās nav sieviešu diskriminācijas attiecībā uz zinātnisko darbību un zinātnisko rezultātu publicēšanas iespējām. Atzīstot, ka šāda efekta rezultāts tiek sasniegts ar zinātnes degradāciju, autori secina: «Sieviešu autorība ir vairāk raksturīga valstīm ar zemu zinātnisko produktivitāti.»

Tagad atliek gaidīt, kura dzimuma zinātniekus visvairāk skars reformistu kārtējā bezkaunība latviskās izglītības un zinātnes terorizēšanā.