Rīdzinieka karte atraisa rokas Rīgas domei

Rīdzinieka karte ir vēl iegansts, lai saasinātu ieilgušo valsts un Rīgas pretstāvi, un iemesls, lai problēmas beidzot sāktu risināt racionāli. Ja tā notiktu, tad iegūtu arī citas pašvaldības. Pēc nepilna gada būs Saeimas un arī Eiroparlamenta vēlēšanas, un tās politiķiem ir svarīgākas nekā panākt sakarīgu līdzekļu pārdali starp pašvaldībām. Savukārt Saskaņas centra un Vienotības sāncensība nacionālā mērogā saasina ierosinājumus, ko mēģina īstenot vienavai otra puse.

Šā gada sākumā Rīgas mēra Nila Ušakova (Saskaņas centrs) zibenīgi izbīdīto puteņa biļešu kariņā uzvarēja valdība toreizējā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža personā. Rīgas dome ļāva autovadītājiem sniegputeņa laikā sabiedrisko transportu izmantot bez maksas, bet ministrija šādu kārtību atcēla, raksta NRA.lv.

Puteņa biļetes noraka, karti noturēs

Ar rīdzinieka karti notika citādi. Kaut arī Saeima pieņēma grozījumus Sabiedriskā transporta pakalpojumu likumā, paredzot, ka deklarēto dzīvesvietu nevar izmantot par vienīgo kritēriju braukšanas atvieglojumiem sabiedriskajā transportā, Rīgas dome likumdevēju apspēlēja. Tā paguva noteikt vēl vienu kritēriju – pasažiera vecumu. Starp citu, Rīga nav vienīgā pašvaldība Latvijā, kas saviem iedzīvotājiem nosaka atvieglojumus pilsētas transportā. Tomēr citu pašvaldību idejas un rīcība nav izraisījusi tādu sašutumu.

Var prognozēt, ka batālijas ap rīdzinieka karti turpināsies par papildu privilēģijām, ko šis dokuments spētu nodrošināt.

Rīdzinieka potenciālie un esošie plusi

Jau pirms treknajiem gadiem sākās rīdzinieku emigrācija uz tuvākajām pašvaldībām, un galvaspilsētas tēvi lauzīja galvu, kā cilvēkus noturēt. Neko dižu neizgudroja. Tagad rīdzinieka karte varētu palielināt Rīgas pievilcību un ienākumus budžetā.

Politologs Filips Rajevskis norāda uz rīdzinieka kartes iespējām: «Tiek uzskatīts, ka Pierīgas pašvaldības drīkst dot labumus, lai cilvēki tur deklarētos, bet Rīga to nav darījusi nezin kādu iemeslu dēļ. Mārupe piedāvāja bez maksas dārziņu tiem, kas deklarējas. Jūrmala – 70 procentu nekustamā īpašuma nodokļa atlaidi. Šādā situācijā jebkurš solis, lai uzlabotu rīdzinieku dzīvi un komfortu, nāk par labu. Nebrīnītos, ka pēc rīdzinieka kartes ieviešanas sekos stāvvietu cenu diferenciācija. Nevajag aizmirst par pašvaldības muzejiem un to, ka Rīgai pieder slimnīcas. Ja Rīga piedāvās papildu veselības aprūpi, uzreiz būs cita interese.»

Tik tiešām, kad Veselības ministrija ķērās klāt Rīgas 1. slimnīcai, pašvaldība arī to nosargāja un modernizēja. Cilvēki tur labprāt ārstējas, pacientu ir daudz.

Cīņa par popularitāti…

F. Rajevskis uzskata, ka gan puteņa biļetes, gan rīdzinieka karte vairo N. Ušakova popularitāti. Viņam piekrīt Latvijas Universitātes profesors Juris Rozenvalds – pirmām kārtām šis ir Ušakova mēģinājums gūt popularitāti.

Pirms tam bija bezmaksas sabiedriskā transporta biļetes, ko nu saņem visi Rīgas nestrādājošie pensionāri un skolēni. Tiesa, sabiedriskā transporta subsīdijas pārsniedz 60 miljonus latu. «Ja skatās no rīdzinieku viedokļa, viņa darbību labi redz Rīgas sejā. Pārmetumi par tēriņiem atduras pret to, ka transports ir labāk pieejams, tiek sakārtoti krustojumi, asfaltē ielas,» saka F. Rajevskis. Politologs jau pirms vairākiem gadiem norādīja – ja parādīs, ka asfaltē ielas, Ušakovs būs neuzvarams.

Vai elektorāts ārpus Rīgas Nilu Ušakovu asociē ar Saskaņas centru un nāk par labu šī politiskā spēka atpazīstamībai? «Viņš ir Saskaņas centra simbols, bet [Saskaņas centra] modelis, simbolisms ir saimnieciskumā. Ja jau var saimnieciski vadīt Rīgu, tātad arī valsti var vadīt tāpat. Ko grib cilvēki? Siltu mājokli, labu transportu, lai var laikus nokļūt mājās. Kamēr Ušakovs to īsteno, tikmēr viņš ir ļoti stiprs. Ja notiek acīmredzamas lietas, cilvēkus ir grūti pārliecināt par pretējo,» atbild F. Rajevskis.

Jāatgādina, ka šā gadsimta sākumā ideja par iebraukšanas maksu Rīgā palielināja arī pilsētas mēra Gundara Bojāra popularitāti.

…par naudu…

Rīgas un valsts duelis nav sācies kopš Saskaņas centra valdīšanas Rīgā. Atkarībā no spēku samēra valdošajā koalīcijā Saeimā un Rīgas domē kasīšanās ir notikusi arī tad, kad galvaspilsētā varas groži bija, piemēram, tēvzemiešu rokās. Valsts skopojusies Dienvidu tiltam, Operai, valsts nozīmes muzejiem un teātrim… J. Rozenvalds piebilst, ka šīs problēmas nav Ušakova izgudrotas, tās ir objektīvas, saistītas ar Rīgas centrālo statusu Latvijā.

Tas, ka Rīga baro valsti, arī zināms ne pirmo gadu, bet budžets nav bezizmēra. Galvaspilsētas iemaksas Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā (PFIF) nākamgad būs lielākās pēc kopējo iemaksu apjoma – 78,32 miljoni eiro. Šajā fondā 2014. gadā iemaksas veiks 16 pašvaldības, bet dotāciju saņems 92 pašvaldības. Savukārt 11 pašvaldības gan neveiks iemaksas fondā, gan nesaņems dotāciju no tā. Atzīstot rīdzinieka kartes ieviešanas sekas, kas vairo N. Ušakova popularitāti, profesors

J. Rozenvalds aizrāda uz centrālās varas neizdarību. Jo tā varēja atrast risinājumu, lai līdzekļu pārdale apmierinātu pašvaldības. Nākamgad PFIF ieņēmumi plānoti 112,57 miljonu eiro apmērā, un no šīs summas pašvaldības fondā iemaksās 100,48 miljonus eiro, bet valsts budžeta dotācija būs tikai 12,09 miljoni eiro.

Pārtikušā (sic!) un demokrātiskā sabiedrībā atbalstāms ir princips, ka bagātais maksā par nabago, veselais par slimo un tamlīdzīgi, bet Rīgā jau sen rūgst neapmierinātība ar pašreizējo kārtību. Iemaksas fondā aug un aug, bet iedzīvotāju ienākuma nodoklis – ne tik strauji, jo daudzi galvaspilsētā strādājošie šo nodokli maksā savai pašvaldībai, tur, kur deklarēti. Ne vienmēr, saņemot tikpat kā no gaisa nokritušu naudu, pašvaldības ir ieinteresētas veidot vidi jaunām darba vietām vai uzņēmējdarbībai.

J. Rozenvalds strikti pasaka: «Sen jau vajadzēja Galvaspilsētas likumu, kur finansiālās attiecības ar centrālo varu būtu noteiktas. Brēmenē, kas ir federālā zeme, bet kuras iedzīvotāji dzīvo Lejassaksijā, ārpus Brēmenes, ir speciāli mehānismi līdzekļu pārdalei.»

Jāatgādina, ka 2005. gadā toreizējais vicemērs tautpartijietis Andris Ārgalis vienlaikus provocēja un pievērsa uzmanību problēmām – Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā būtu jāiekļauj Jūrmala un citas galvaspilsētas pierobežas pašvaldības, lai varētu efektīvāk piesaistīt Eiropas Savienības (ES) līdzekļus pašvaldības attīstībai. Pēc viņa domām, iekļaujot Jūrmalu, Mārupi, Ķekavu, Garkalni, Ādažus un Salaspili, galvaspilsētas iedzīvotāju skaits sasniegtu 1,2–1,3 miljonus un ar tādu iedzīvotāju skaitu no ES varētu saņemt vairāk līdzekļu un arī ātrāk.

…un par varu un ietekmi

J. Rozenvalds vērtē: «Par attiecībām starp Rīgu un valsti pastāv dažādas versijas. Piemēram, ka tā ir ietekmes jomu sadale ar aukstā kara palīdzību: Rīgā valda Saskaņas centrs, bet nacionālajā politikā – Vienotība un sabiedrotie. No malas skatoties, daudz kas tiek politizēts. Šī ir politiska stīvēšanās ar uzsvaru uz etnisko, kas pēdējā laikā ir raksturīgi.»

Pēc viņa domām, iedzīvotāju ienākuma nodokļa atskaitījuma proporcijā starp pašvaldībām un centrālo varu valdība mēģinājusi īstenot nesimpātisku principu: skaldi un valdi. Tāpēc vajadzīga skaidra kārtība, kā naudu dala. Jo krīzes laikā lielu daļu problēmu amortizēja tieši pašvaldības, bet nacionālā līmenī tika pasludināts – taupīšana pāri visam.

«Risinājumu varētu atrast, ja būtu atbilstošs politiskais konteksts,» uzskata J. Rozenvalds.

Uzskaitot citus piemērus, viņš pasaka – tā ir politiskā spēle, lai nodemonstrētu, kurš ir pareizāks, bet tā nav procesa normāla attīstība. «Jautājumus saasina Saskaņas centra un Vienotības sāncensība nacionālā līmenī. Konkurences apstākļos starp Saskaņas centru un tā dēvētajām latviešu partijām vajag nevis konsolidāciju, bet gan apvienoties uz sociāli ekonomiskiem problēmu risinājumu pamatiem. Jautājumos par valodu un kultūru arī netrūkst problēmu, ko vajadzētu risināt kopā. Bet mums etniskais jautājums ir pacelts tik augstā līmenī, ka neredzam iespēju sadarboties,» analizē profesors J. Rozenvalds.