Paiders: Ko dos Maxima boikots?
Pēc pirmā Zolitūdes traģēdijas šoka sabiedrībā arvien spēcīgāk auga prasība nekavējoties sodīt vainīgos.
Šajā laikā Latvijas varas elite demonstrēja apbrīnojamu bezatbildību un bezdarbību. Tika dota teju vai nedēļa, lai vainīgie iznīcinātu lietiskos pierādījums, līdz Latvijas varas pārstāvji sadūšojās veikt kratīšanas. Redzot pilnīgu varas bezdarbību, Latvijas ļaudis saka rīkot savas individuālās linča tiesas. Kamēr ģenerālprokurors TV ekrānā klāstīja, ka Latvijā uz apgalvojumu pamata nevienu nevarot arestēt, kā pirmā, pret ko vērsās sabiedrības masveida negācija, bija lielveikalu ķēde Maxima. Mēs, vienkāršie ļaudis, kam nav knabu, prokuroru un valsts policijas tiesības, esam bezspēcīgi ar savu rīcību sodīt tos izdzimteņus, kas tieši īstenoja noziedzīgi nekvalitatīvu būvniecību. Kā mēs varam sodīt uzņēmumu Re&Re, dīvainos arhitektus, būvuzraugus un nespējīgos konstruktorus un citus brāķdarus? Kā mēs varam sodīt korupcijas murskuli, kas Latvijā saucas būvniecības nozare? Boikotēt ēkas, kuras ir cēlusi vai ceļ Re&Re? Nesanāks! Pamēģiniet boikotēt VID, ja tiksiet izsaukts uz šo iestādi! Tas slikti beigsies!
Savukārt Maximu boikotēt ir viegli. Pietiek pārtraukt iepirkties. Turklāt zināms rūgtums un nepatika pret Maxima uzkrājās jau gadiem ilgi. Pret Maxima īpašniekiem daudziem Latvijas ļaudīm ir vāji maskēta skaudība un nenovīdība. Kad Latvija ieguva neatkarību un sākās prihvatizācijas drudzis, Latvijas patērētāju kooperācija jau bija pilnīgi privāta struktūra. Tās rīcībā bija visu valsti aptverošs veikalu tīkls ar vairumbāzēm un savu izplatīšanas sistēmu. Tikai latvju bāleliņi to zelta olu, kas likteņa pavērsienā iekrita viņiem klēpī, pārvērta vanckarā. Tirdzniecības kooperācijas sistēma tika nobeigta, jo īpašniekiem nebija talantu un vīzijas. No lielās Turības tirdzniecības impērijas palikusi vien Turības augstskola, kas laikus tika nodalīta un joprojām zeļ un plaukst. Savukārt lietuvieši izdarīja to, ko latvju bāleliņi nespēja. Ar skandināvu gigantiem konkurē leišu Maxima, nevis latvju Turība. Nenoliegsim, ka vietējā Maxima vadība demonstrēja apbrīnojamu uzpūtību. Maxima vadītāji meloja, ka ēkas pirmo stāvu nomā, nevis, ka tas viņiem pieder, mēģināja izlocīties, nebija pietiekami iejūtīgi. Jā! Arī Maxima attieksme pret darbiniekiem ir, maigi izsakoties, raupja un ne vienmēr ētiska.
Tikai – vai Maxima vadība un īpašnieki ir vainīgi pie tā, ka Latvijā visslavenākās celtniecības firmas būvuzraugi, kas savus CV izrotājuši ar visiem vajadzīgajiem sertifikātiem, nespēj nofiltrēt, ka būvkonstrukcijas kopņu savienojums spēs izturēt tikai trešdaļu no tam plānotās slodzes? Vai Maxima vadība un īpašnieki ir vainīgi pie tā, ka Latvijā visslavenākās arhitektu firmas līderi auto Porsche Cayenne vadības paneli pazina labāk par materiālu pretestības pamatiem?
Vai Maxima vadība un īpašnieki ir vainīgi pie tā, ka Latvijā par ekonomikas ministru tika iecelts politisks ieliktenis, kurš kā ideālu uzskata sistēmu, kad projektētājs ar celtniekiem var brīvi mainīt nesošo konstrukciju izmērus un formu, par to neinformējot būvvaldes? Neizskatās vis.
Daudz vieglāk ir izmisumā sodīt svešos, tos, kas turklāt uzvedas kā uzpūtīgi budži, nevis savējos, kas ziedojuši naudu vajadzīgajām politiskajām kustībām, saauguši ar vietējo politiskās korupcijas murskuli, ir glīti safrizēti un prot melot tā, ka nevar pieķert. Vienam saprātīgam, gudram un ļoti izglītotam cilvēkam, kurš pēdējā laikā aktīvi aģitēja par Maxima boikotu, uzdevu šos jautājumus. Ja tu to zini, kāpēc tad tu aģitē par boikotu!
Atbilde nebija šokējoša: «Tas ir vienīgais veids, kā piespiest Latvijas valdību sodīt patiesos vainīgos! Dombrovska valdība patiesībā ir Lietuvas valdība, jo darbojas Lietuvas biznesa interesēs. Reformisti izstrādāja shēmas, lai nogremdētu Latvijas ostas, bet Klaipēdas osta varētu iegūt mūsu zaudētās kravas. Daniels Pavļuts panāca valdības lēmumu likuma grozījumiem, lai Klaipēdas sašķidrinātās gāzes terminālis varētu brīvi saimniekot Latvijas gāzes sektorā, bet soda sankcijas par privatizācijas līguma laušanu ar Latvijas gāzi būs jāmaksā visiem mums. Starp Mažeiķiem un Reņģes staciju no 2008. gada ir izjauktas sliedes, lai Mažeiķu rūpnīca kravas vestu uz Klaipēdas ostu, nevis Rīgas ostu utt., bet Latvijas valdība neko nav darījusi, lai Lietuvas dzelzceļš izbeigtu Latvijas ostu boikotu. Maxima īpašnieku labā tika grozīti un mainīti tirdzniecību regulējošie likumi un noteikumi… kamēr netiks dots signāls no Lietuvas, šitā valdība pat pirkstu nepiedurs nevienam, kas saistīts ar Vienotības un reformistu politisko biznesu. Savukārt, izdarot kaut ko sāpīgu Maxima īpašniekiem, situāciju var mainīt. Manuprāt, pietiktu ar vienu zvanu no Lietuvas, lai visi vietējie kalinkas saņemtu to, ko pelnījuši.»
Šāda nostāja tikai izgaismo, cik karikatūriska izpratne par demokrātiju un sabiedrības iespēju kaut ko ietekmēt ir izveidojusies Dombrovska četrgadē.
Maxima rīcība var patikt vai nepatikt, bet no šā tīkla nav godīgi pieprasīt atbildību par tiem noziegumiem, kas ir uz vietējā būvniecības murskuļa sirdsapziņas. Izvēlēties kā būvnieku Re&Re nav noziegums, īpaši tāpēc, ka vēl pirms pusgada šim uzņēmumam bija tik augsta reputācija, ka ikviens ārzemnieks, kas nav iedziļinājies Latvijas celtniecības biznesa smalkumos, kā visdrošāko būvnieku noteikti izvēlētos Re&Re. Noziegums ir izveidot un pilnveidot sistēmu, kurā visādi Re&Re būvju vietā konstruē masu slepkavības ieročus.
Trakākais ir tas, ka mēs visi kopā patiešām varam iznīcināt Maxima, ja visi kā viens īstenosim boikota draudus. Tikai, vai ir godīgi apmierināt atriebības alkas, sodot to, kas nav tieši atbildīgs par notikušo masu slepkavību?
Labi, pieņemsim, ka boikots izdodas un Maxima aizies pa skuju taku. Ko tas dos visiem mums? Starp Latvijas lielveikalu ķēdēm būtiski samazināsies konkurence, un sekas būs augstākas cenas un lielāka konkurence darba tirgū.
Maxima nav jāiznīcina, bet jāpārmāca. Ir svarīgi panākt, lai Maxima attieksme pret strādājošajiem kļūtu cilvēciskāka un godīgāka. Ir jāsaprot, ka bez Maxima nebūs konkurenta, kas spiedīs uz leju skandināvu supermārketu (Rimi, Supernetto utt.) ķēžu cenas.
