Paiders: Facebuks un faceblefs
Kamēr Latvijas iedzīvotāji aizrautīgi baudīja Ziemassvētku un Jaungada brīvdienas, viņi, iespējams, pat nepamanīja, ka pašās decembra beigās Latvija piedzīvoja kārtējo okupāciju. Ja ticam globāli ietekmīga IT blogera Vincenzo Cosenza blogā ievietotai informācijai, Latviju gluži kā zibenskarā ir okupējusi «Cukerberga armija».
Vēl 2012. gada jūnijā pasaules dominējošo sociālo tīklu kartē Latvija bija kā tāda vientuļa sala un mūsu pašu vietējais draugiem.lv bija viens no nedaudzajiem sociālajiem tīkliem, kas kartē bija īpaši izdalīts. Tagad itāļu blogera kartē vietne draugiem.lv jau ir izdzēsta no pasaules kartes. Atbilstoši kartei draugiem.lv ir sīks nenozīmīgs punduris, kuru no Latvijas teritorijas jau izrullēja miljardiera Marka Cukerberga kontrolētais Facebook buldozers.
«Cukerberga armija» tiecas pēc globālas okupācijas, ja ticama Cosenza publicētajam, tad pret Facebook okupāciju 2012. gada nogalē vēl turas tikai Krievija, Baltkrievija un Ukraina, kurās dominē sociālais tīkls Vkontakte (šis tīkls pieder uzņēmumam, kas bija viens no Facebook agrīniem investoriem), bezcerīgā Moldova, spītīgā Ķīna un visai pasaulei bailes un šausmas raisošā Irāna, ka arī plašas no interneta brīvās teritorijas Grenlandē un Āfrikas nabadzīgākajās valstīs. Ak, jā, vēl papuasi ir izvairījušies no Facebook ķetnām, bet tos nav ko žēlot. Viņi taču ir cilvēkēdāji.
Morāle ir viena. Ja negribat līdzināties Irānas ajatollām un Grenlandes eskimosiem, tad aizmirstiet par saviem draugiem.lv un pievienojieties globālajai Facebook saimei.
Ir tikai viens sīkums – lai kādas pasakas par Latvijas IT vides procesiem rakstītu visi itāļu blogeri kopā, starp 2012. gada jūniju un 2012. gada decembri es savā apkārtnē, kas ietver arī vairākus simtus augstskolas studentu un pasniedzēju, nenovēroju nedz masveida atteikšanos no draugiem, nedz masveida padošanos «Cukerberga armijai» – iesaistoties Facebook. Neatkarīgi mērījumi Latvijā (Gemius) īpaši neatšķiras no maniem novērojumiem. No tā izriet, ka ziņas par Latvijas okupāciju ir tīrākais blefs. Turklāt, ja 2012. gada jūnija dati (kuros Latvijā pirmajā vietā ir sociālais tīkls draugiem.lv) tika balstīti uz to, kādu sociālo tīklu uzrāda google, tad 2012. gada decembra dati ir iegūti, rēķinot, kuru sociālo tīklu izmanto Latvijā visai nepazīstamas aplikācijas Alexa lietotāji. Starp Tiem, kas Latvijā izmanto Alexa aplikāciju, vairumā izmantojot arī Facebook, un no tā ir secināms, ka Latvijas teritorijā Cukerberga produkts ir izkonkurējis draugiem.lv!
Jautājums, kas rodas, vērojot šādu epopeju, vai patiešām respektablai kompānijai ir vajadzīgi viegli atmaskojami blefi un faktu manipulācija, lai pamatotu savus panākumus? Ja dati par Latviju ir liels Facebook panākumu blefs, tad ir jājautā, vai ziņas par Facebook globāliem panākumiem nav tāda paša mēroga blefs kā ziņas par panākumiem Latvijā?
Zināmu atbildi uz šo jautājumu var atrast tikko latviski pārtulkotajā Deivida Kērkpatrika grāmatā Facebook efekts, kuru tikko ir laidusi klajā izdevniecība Zvaigzne ABC.
Grāmata ir aizraujoši un talantīgi uzrakstīta. To izlasīt vajadzētu ikvienam, kurš vēlas saprast, kā darbojas riska kapitāls un kādas alkatīgas un plēsonīgas haizivis patiesībā ir tā saucamie biznesa eņģeļi.
Lai gan autors apskata arī netīkamas Facebook vēstures lappuses (grāmatas notikumi apraujas 2009. gadā, tāpēc mahinācijas ar Facebook publisko akciju piedāvājumu, par kuru ASV vērtspapīru uzraugi sākuši oficiālu izmeklēšanu, šeit vēl nav atrodamas), visas epizodēs Marks Cukerbergs tiek attaisnots.
Viens piemērs. 2009. gadā februārī nevis Cukerbergs (Cukerbergs vispār ir tukša vieta uzņēmumā, kad notiek kas nepopulārs), bet gan ļaunie no Facebook Juridiskā departamenta ieviesa jauninājumu, kas izraisīja protestus. Jau līdz 2009. gada februārim visas tiesības uz jebkuru Facebook tīklā ievietotu informāciju ieguva Facebook. Citēsim noteikumu punktu: «Ar šo jūs piešķirat Facebook neatsaucamas, mūžīgas, neekskluzīvas, citiem nododamas, pilnībā apmaksātas pasaules mēroga tiesības (ar apakšlicences tiesībām) (..) izmantot, pavairot, publicēt, straumēt, glabāt, saglabāt, publiski atskaņot vai izvietot…» (338. lpp.)
Tomēr līdz 2009. gada februārim visas tiesības piederēja Facebook tikai līdz brīdim, kamēr lietotājs šo informāciju no sava profila dzēsa. No 2009. gada februāra arī tad, ja lietotājs kaut ko no saviem datiem, sarakstes vai attēliem vēlējās dzēst, Facebook palika visas tiesības izdzēsto pārdot trešajām personām (338. lpp.).
Vai arī cits piemērs. Par jebkuriem pasākumiem, kas ierobežoja informācijas plūsmu ārpus Facebook vietnes, autors sliecas apgalvo, ka šādi aizliegumi ir pieņemti «nejauši» (361. lpp.) utt.
Dažkārt varam pasmaidīt par autora atziņām, kas izskatās kā no reklāmas bukletiem smeltas: «Pirms Facebook parādīšanās publiskajā internetā nebija gandrīz nevienas vietas, kurā vajadzēja darboties ar savu īsto vārdu.» (321. lpp.)
Kad Facebook spēra savus pirmos soļus, Latvijā jau bija simtiem tādu vietņu, bet, iespējams, mēs vienīgie bijām planētas priekšgalā šajā jomā. Otrs piemērs ir autora atbilde uz jautājumu, kāpēc uzņēmumu vadība ierobežo Facebook lietošanu darbavietās? Kērkpatriks atbild: «Facebook kā plašsaziņas līdzeklis līdz šim ir attīstījies pārāk strauji, lai lielākā daļa vadītāju spētu saprast, ko tas vispār nozīmē.» (328. lpp.)
Kā ir jārīkojas supermārketa vadībai, ja darba laikā kasiere tā vietā, lai apkalpotu pircējus, klikšķina pa Facebook profiliem? Vispār darba laikā darba vietā ir jāstrādā, nevis jāpelna Facebook kredīti!
Vēl viena jauka atziņa: «2008. gada aprīlī Dānijas premjerministram Andersam Fogam Rasmusenam viņa Facebook lappusē bija 12 000 atbalstītāju, un viņš pats personiski atbildēja uz katru komentāru.» (308. lpp.)
Ja katrs fans reizi nedēļā atsūtīs vienu komentāru un ja viena komentāra izlasīšanai ir vajadzīga viena minūte, tad nabaga Rasmusenam bija vajadzīgas 200 stundas nedēļā, lai tikai izlasītu visus savu fanu komentārus. Nedēļā nav tik daudz stundu! Iespējams, bijušā dāņu premjera fani reģistrējās, bet komentārus nerakstīja vispār.
Paliek iespaids, ka grāmatas autoram tagad ir jauna reliģija – Facebook, bet Marks Cukerbergs ir šīs reliģijas pravietis. Turklāt Cukerbergam vienmēr ir taisnība. Nepatikšanas notiek tikai tāpēc, ka kāds cits kaut ko izdara nejauši vai saputro. Facebook plāni ir grandiozi. Tiks emitēta tīkla nauda – «Facebook kredīti» (289. lpp.), un Facebook ir gatavs valdību vietā izsniegt pases (360. lpp.).
No vienas puses, Marks Cukerbergs varētu kļūt par izcilu amerikāņu sapņa reālu iemiesojumu. Vienkāršs zēns no kurpju tīrītāja kļūst par miljonāru. Paraugs, kā, izmantojot savu paša un savu studiju biedru ģenialitāti (tik ģeniāli, ka programmēšana Facebook izveidei apgūta no grāmatiņas programmētājiem iesācējiem), 4 gados ikviens var kļūt par miljardieri. Taisnības labad jāsaka, ka Hārvardā studējošie nav tādi vienkārši amerikāņu studenti. Tā ir ļoti elitāra augstskola, kurā pat bagātu ļaužu atvasēm iekļūt nav viegli.
Grāmatā līdz nelabumam tiek apgalvots, ka Cukerbergs visu panācis pats un tikai pats (varbūt tikai nedaudz nozogot biznesa ideju no citiem studiju biedriem). Cukerbergs ir labais altruists – goda bruņinieks, kam riebjas reklāmas, bet rūp tikai un vienīgi lietotāju ērtības. Tikai pasakām par miljardiera Cukerberga ģenialitāti un bezgalīgu altruismu ne visas šuves ir gludi sašūtas.
Lai to saprastu, pamēģiniet iztēloties biznesa vidi tūkstošgades mijā. Es šajā laikā, strādādams vienā transnacionālā korporācijā, biju Latvijas pārstāvis Eiropas Biznesa preses federācijā. Izdevēji bija satraukti par nākotnes biznesa modeli, jo nebija skaidrs, kā turpmāk segmentēt reklāmas sūtījumus. Kādas diskusijas laikā neliels valsts izdevējs atklāja reklāmas kampaņas detaļas. Reklāmas kampaņas laikā tika izsūtītas 600 000 vēstules. Atdeve bija 0,2%. Kopējie izdevumi bija aptuveni miljons eiro mūsdienu izteiksmē. Diskusijā tika norādīts – ja varētu precīzi zināt tos 1200 klientu, kas veica pirkumu, tad vajadzētu nosūtīt tikai 1200 vēstules un mārketinga kampaņa izmaksātu tikai 2000 eiro. Nosūtot 1200 meilu uz pareizām adresēm, varētu iztērēt vēl mazāk. Ar minimāliem resursiem, bet zinot pareizos saņēmējus, kampaņas rezultāti būtu tādi paši kā ar lieliem tēriņiem. Kopējās biznesa intereses tika formulētas, ka ir nepieciešams jaunam laikmetam atbilstošs rīks – adrešu kolekcija, kas ļautu precīzi segmentēt tirgu, būtiski samazinot reklāmas izdevumus. Kad Microsoft un tamlīdzīgi biznesa giganti mēģināja no lietotājiem iegūt privātu informāciju, kas ļautu segmentēt reklāmas plūsmas, tad ļaudis vienkārši atteicās uzticēt savus privātos datus alkatīgiem peļņas kāriem biznesa uzņēmumiem.
Lai iegūtu datus tirgu segmentācijai, biznesa gigantu platforma nederēja. Bija vajadzīgs kāds tēls – reklāmas nīdošs altruists, kam rūp tikai konektēt cilvēkus. Mīts par Cukerbergu – altruistu – bija instruments, kā, neko nemaksājot, iegūt pieeju lietotāju privātiem datiem. To, ko ļaudis atteicās atklāt biznesa haizivīm, tie atklāja uzticamajam kopmītņu čomam – Cukerbergam. Tas arī notika: «…Facebook lietotāji izpalīdzīgi sagādā precīzus datus par sevi, jo ir pārliecināti, ka tos redzēs vienīgi tie, kurus paši apstiprinājuši par draugiem.» (292. lpp.) «Facebook lietotāji patiešām brīvprātīgi iesniedz milzīgu daudzumu datu par sevi un vēl lielāku apjomu datu apjomu rada ar to, ko dara vietnē, grupās un lapās, mijiedarbojoties ar citiem lietotājiem.» (293. lpp.)
Cita starpā viens no gigantiem – Microsoft – visu laiku bija līdzās Cukerberga impērijai, pat kādu brīdi garantējot pusi no operatīvajiem ienākumiem…
Pāris reizes Cukerbergs gandrīz pazaudēja savu altruista masku – Beacon incidents (272. lpp.), Madrides incidents (313. lpp.) u.c. Kamēr Cukerbergs lietotājiem sprauda batonus, ka ienīst reklāmas, viss notika. Rezultāts ir fascinējošs. Deivids Kērkpatriks: «Facebook nodrošina reklāmdevējiem vairāk mērķēšanas iespēju nekā lielākā daļa citu vietņu, jo cilvēki atklāti un labprātīgi tajā ievietoja milzīgu daudzumu informācijas par sevi.» (288. lpp.) «Šobrīd Facebook atrodas tieši fundamentāla kapitālisma pārkārtojuma centrā.» (289. lpp.)
Protams, ne visi reklāmdevēji, iegūstot privātpersonu informāciju no Facebook, spēj tikpat eleganti kā Cukerbergs nomaskēt savus patiesos nolūkus. D. Kērkpatriks: «Facebook lietošanas dažādība turpina pieaugt, uzņēmumam kļūst arvien grūtāk uzmanīt, kā tiek izmantoti lietotāju dati, un kļūdu skaits noteikti turpinās pieaugt.» (295. lpp.)
Tikai nevajag veltīgi protestēt. Pirms akceptēt dalību šajā vietnē, ikvienam bija iespēja izlasīt uzņēmuma brīdinājumu: «Mēs nevaram un negrasāmies garantēt, ka Lietotāja Datus, ko esat publicējuši Vietnē, bez jūsu atļaujas nevarēs aplūkot citas personas.» (225. lpp.) Lai nevienam biznesam neienāktu prātā konfliktēt ar Facebook, D. Kērkpatriks brīdina: «Facebook var nospiest slēdzi un jūs atslēgt. Jebkuru. Jebkurā brīdī.» (259. lpp.)
Lai ko mēs domātu par Facebook, tā ir realitāte. Ir radīts izcils instruments, ar kuru globālais bizness cer nodrošināt peļņas pieaugumu. Tagad beidzot ir ar ko aizvietot uzpūtīgo televīziju, ierādīt TV īsto vietu, jo TV reklāmu atdeve nemitīgi samazinās. Ir jāsaprot, ka Facebook pirmām kārtām ir instruments, kura mērķis ir padarīt bagātus un ietekmīgus uzņēmuma īpašniekus un klientus. Tikai mēģiniet saprast, kas ir Facebook klienti. Facebook lietotāji nav klienti. Atbilstoši Facebook noteikumiem lietotāju ievietotā informācija ir Facebook īpašums, tāpēc lietotāji ir Facebook vērtība (aktīvs). Lietotāji nav klienti. Facebook klienti ir reklāmdevēji un privāto datu plūsmas pircēji.
