Lietuvieši dzen cauri AES projektu

Brīdī, kad Lietuvā tiks iedarbināts Visagīnas atomelektrostacijas reaktors, savējos jau būs palaidusi arī Krievija – Kaļiņingradā un Baltkrievija – Ostrovcā. Nav šaubu, ka pēkšņā enerģijas pārbagātība tirgu ietekmēs, un aktuāls ir jautājums, vai Latvijai būs kāds labums no Visagīnas projektā ieguldītās naudas.

Lobēt Lietuvas stratēģiskās ieceres vakar Latvijā ieradās prezidente Daļa Grībauskaite. No viņas teiktā izriet, ka apmaiņā pret Latvijas atbalstu atomelektrostacijai Lietuvā Latvija saņemtu Lietuvas atbalstu Eiropas Savienības līdzfinansētajam sašķidrinātās gāzes terminālim Latvijā.

Taču šie projekti nav salīdzināmi investīciju mērogu ziņā, un šaubas par AES projekta lietderību no Latvijas viedokļa saglabājas. Tās veicina informācijas trūkums, jo pat nozares profesionāļiem vienīgie pieejamie skaitļi ir vien tie, kas izskanējuši medijos: ieguldām miljardu eiro, pretī saņemam 20% kopuzņēmuma daļu un no 2022. gada – teorētisku iespēju pārdot un atkal nopirkt šo elektrību caur Skandināvijas enerģijas biržu Nord Pool Spot. Par skandināvu diktētu cenu.

Sava AES būtu labāk

Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas vadītājs Vilnis Krēsliņš secina, ka jautājums, vai Latvijai jāiegulda miljards eiro Lietuvas enerģētikā, ir stipri sarežģīts: «Ja domājam par Baltijas valstu ekonomisko attīstību, ražošana ir vajadzīga, un tā nav iespējama bez pietiekamām ģenerējošajām jaudām.» Taču problēma ir apstāklī, ka šis enerģijas projekts netiek īstenots mūsu zemē. Ar lielāko daļu skaitu to kontrolēs lietuvieši – viņiem būs 38%, stratēģiskajam investoram, japāņu Hitachi – 20%. Tātad kopā stabils vairākums. Arī daudzās darba vietas būs radītas tur.

Lielāka pārliecība par spējām ietekmēt uzņēmuma darbību Latvijai būtu, šādu projektu realizējot pašu mājās. V. Krēsliņš piekrīt, ka pašlaik Latvijas sabiedrība vēl nav gatava runāt par atomenerģiju. Īpaši jau pēc Fukušimas avārijas. Taču nozares eksperti lēš, ka ap 2030. gadu, kad valsts piedzīvos straujāku augšupeju, savas atomelektrostacijas būvniecība kļūs aktuāls jautājums. Starp citu – tas jau notika pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados. AES bija iecerēts būvēt Kurzemē pie jūras, tikai Padomju Savienības sabrukums plāniem pārvilka strīpu. No drošības viedokļa tas arī labāk – jo stacija jaunāka, jo tai vajadzētu būt modernākai un drošākai.

Kāpēc jāatdod miljards?

Krievija jau paziņojusi, ka Kaļiņingradā būvējamā Baltijas AES drošības standartu ziņā pārsniegs Eiropas normatīvu prasības. Nule veiktie stresa testi parādījuši, ka stacija spētu izturēt Fukušimas notikumus – zemestrīci un cunami – turklāt ar ievērojamu drošības rezervi. Starptautiskā konferencē Nirnburgā to lielīja Krievijas Valsts domes atbildīgais pārstāvis Valērijs Jazevs un rekomendēja Eiropai jau plānot tās ražotās elektrības iepirkšanu. Arī Baltkrievijā būvējamā AES patiesībā pieder vairāk Krievijai, jo tiek būvēta par tās aizdotu naudu. Enerģijas tirgu to produkcija sasniegs attiecīgi 2016. un 2017. gadā. Visagīna plāno piepulcēties šim klubiņam 2019. gada beigās.

Attieksme pret atomelektrostacijām lielākoties ir principiāla. Vieni tās atbalsta kā ekskluzīvu iespēju iegūt daudz lētas enerģijas. Citi noliedz tās pašas Japānas bēdīgās pieredzes dēļ. Ekonomists Jānis Ošlejs pieder pie pēdējiem. Taču līdztekus šaubām par vides drošību viņam nepārliecinošs izskatās arī Latvijas izvēlētais biznesa modelis: «Domāju, prātīgāk būtu ieguldīt šo naudu Latvijas enerģētikā, nevis riskantā objektā tieši pierobežā.»

Līdzīgi domā arī uzņēmējdarbības eksperts Didzis Šmits: «Vai nu investē pie sevis, vai pērc pie citiem. Bet investēt pie citiem, lai pirktu pie citiem – tur gan nav nekādas jēgas. Ja valstij ir lieks miljards, tad lietderīgāk to būtu ieguldīt savā zemē un savā ražošanā.» D. Šmits uzsver, ka darbojas citās, ar enerģētiku nesaistītās nozarēs. Taču projekta virzītāju nespēja saprotami skaidrot liek domāt, ka ar to kaut kas nav kārtībā.

Līdz šim vienīgais izskanējušais arguments par labu Visagīnas AES, ko vakar arī piesauca Lietuvas prezidente, ir Baltijas enerģētiskās neatkarības vairošana. D. Šmits uzskata, ka to iespējams veicināt ar jauniem starpsavienojumiem, kas ļautu pirkt elektrību no tās valsts, kura piedāvā zemāko cenu. Turklāt Latvijas neatkarību daudz lielākā mērā apdraud tās pilsoņu aizbraukšana un zemes nonākšana ārzemnieku rokās, bet vājprātīgas naudas ieguldīšana Lietuvas ekonomikā šīs problēmas nekādi nerisina. Naudai, ja tāda ir, būtu jāpaliek Latvijā.

Bez partneriem projekts apstāsies

Vakar kļuva zināms, ka zaļo gaismu (pozitīvus secinājumus) Visagīnas projektam devusi Eiropas Komisija, un tas dod cerības uz izdevīgākiem aizņēmuma procentiem. Kā iepriekš Neatkarīgajai norādīja uzņēmuma Latvenergo valdes priekšsēdētājs Āris Žīgurs, finansējuma avots pamatā būšot Japānas un Amerikas kredītaģentūras. Pēc Krievijas un Baltkrievijas ekspertu domām, tieši šis apstāklis Visagīnu padara par bezcerīgu projektu, tātad vāju konkurentu viņu būvētajām AES, ko finansē no budžeta līdzekļiem. Baltijas valstu kopprojektu un tā saražoto elektrību vēl ilgus gadus finansiāli nomāks kredītprocenti.

Šaubas par Visagīnas AES ekonomisko izdevīgumu ir arī igauņiem, un tās var kļūt par iemeslu, lai 28. jūnijā plānotā koncesijas līguma parakstīšana triju Baltijas valstu un Hitachi starpā tiktu atlikta. Lietuvas ministru prezidents Andris Kubiļus prognozē, ka bez Latvijas un Igaunijas piedalīšanās projekts apstāsies.